Patiesais iemesls, kāpēc mēs bijām šeit
Valdis lēnām nolika tējas krūzi un uzlūkoja mani ar tādu skatienu, it kā redzētu man cauri. Viņa acīs vairs nebija tikai pateicība, tur parādījās kaut kas līdzīgs skumjām un ironijai.
– Tavs tēvs man nepiezvanīja šorīt, Andri, – viņš mierīgi noteica, un istabā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā krāsnī sēcas malka. – Viņš man piezvanīja jau pirms trim dienām. Viņš jautāja, vai man nav kāds darbs, kas būtu jādara tieši sestdienas rītā. Kaut kas smags, kaut kas auksts un tāds, kur nevar tikt galā vienatnē.
Es jutu, kā sirds sāk pukstēt straujāk. Paskatījos uz tēvu. Viņš pat nepacēla acis no savas speķa maizes, tikai lēnām košļāja, it kā šī saruna uz viņu neattiektos.
– Es viņam teicu, ka dūmvads vēl turas, bet viņš iebilda, ka neturēsies gan, – Valdis turpināja, viegli pasmīnot. – Viņš teica, ka dēls esot pavisam pazudis pilsētas mēslos. Ka tu sūdzoties par stresu, par negulētām naktīm un par to, cik pasaule ir netaisnīga, kamēr pats sēdi siltā ādas krēslā un dzer kafiju par pieciem eiro.
Viņš gribēja, lai tu iemācies, kas ir īstas problēmas. Viņš gribēja, lai tu ieraugi, kā dzīvo cilvēks, kuram vienīgā izvēle ir vai nu pašam salabot dūmvadu, vai nosalt.
Es jutu, kā kaklā sakāpj kamols. Tas nebija tikai kauns, tās bija dusmas, kas mijās ar apjautu. Visas manas rīta sūdzības par dīzeli, par neizgulēto brīvdienu un par Gulbenes puteni tagad šķita tik nožēlojamas.
Vīriešu saruna pie mūrīša
– Andri, – tēvs beidzot pacēla galvu. Viņa balss bija zema un mierīga, bet tajā bija tāds svars, ka es nespēju novērsties. – Tu pagājušonedēļ man trīsreiz zvanīji un stāstīji, cik ļoti esi piekusis no “tukšuma”. Tu teici, ka dzīvei vairs nav garšas. Nu, lūk. Te tev ir garša. Rupja maize, speķis un auksti pirksti. Šis dūmvads tev iedos vairāk gandarījuma nekā desmit tavas pabeigtās atskaites Rīgā.
Viņš nolika krūzi un piebilda ko tādu, kas man lika nosarkt vēl vairāk: – Es redzēju, kā tu augšā uz jumta lamājies uz tiem ķieģeļiem. Bet beigās tu tos noliki taisni. Tu atceries, kā ir strādāt nevis tāpēc, ka rīt rēķins jāmaksā, bet tāpēc, ka šim vīram šonakt nebūs kur palikt, ja tu padosies? Tas ir tas, ko es gribēju, lai tu atceries. To kluso lojalitāti, ko nevar “nolaikot” internetā.
Mēs sēdējām vēl kādu stundu. Es uzzināju stāstus, par kuriem tēvs iepriekš bija klusējis. Par to, kā Valdis jaunībā tēvu bija slēpis no nepatikšanām, par to, kā viņi kopā dalījuši pēdējo riecienu maizes pierobežas mežos. Es sapratu, ka šīs saites nav izmērāmas litros vai eiro. Tās ir iecementētas tādā pašā javā, kādu es tikko klāju uz dūmvada.
Atpakaļceļš cauri tumsai
Mēs devāmies prom, kad debesis virs Viļakas bija kļuvušas piķa melnas, un tajās dega miljoniem asu, aukstu zvaigžņu. Valdis mūs pavadīja līdz sētas malai. Kad spiedām rokas, viņa delna vairs nešķita tik trausla – tajā bija spēks, kas nāk no apziņas, ka tu neesi pamests.
Atpakaļceļā tēvs diezgan ātri iemiga. Viņa krākšana aizpildīja mašīnas salonu, un es paliku divatā ar ceļu un savām domām. Tagad, braucot cauri tumšajiem mežiem, tie vairs neizskatījās pēc rēgiem. Tie izskatījās pēc sargiem.
Es domāju par to, cik bieži mēs savā pilsētas skrējienā sūdzamies par niekiem. Par to, ka kafija nav pietiekami karsta vai ka internets raustās. Es atcerējos Valdi viņa biezajā kažokā pie elektriskā pūtēja un sapratu, ka esmu bijis akls. Tēvs mani neatveda palīdzēt Valdim. Viņš mani atveda palīdzēt pašam sev. Lai es vairs nebūtu tas vārais pilsētnieks, kurš baidās no mīnus divpadsmit grādiem.
Atziņa, kas mainīja visu
Mēs iebraucām Rīgā ap pusnakti. Pilsētas gaismas šķita pārāk spilgtas un mākslīgas. Izlaižot tēvu pie viņa mājas, viņš tikai uzlika roku man uz pleca un noteica: – Paldies, dēls. Šodien tu biji vīrs. Gulbi mierīgi, rīt nekur nav jāskrien.
Es braucu mājās un skatījos uz savām rokām – tās bija nedaudz saskrāpētas, āda bija raupja un sausa no sala, bet es nejutu vairs to “tukšumu”, par kuru biju sūdzējies iepriekš. Es jutos piepildīts.
Šis brauciens man iemācīja, ka vērtības netiek radītas ērtos apstākļos. Tās tiek pārbaudītas tur, kur pūš ziemeļu vējš un kur tava rīcība ir vienīgais, kas skaitās. Reizēm mums visiem vajag vienu Valdi un vienu dūmvadu, lai atkal atrastu savu virzienu.
Nākamreiz, kad tālruņa ekrānā iemirgosies tēva vārds sestdienas rītā, es vairs nemeklēšu attaisnojumus. Es vienkārši celšos un braukšu. Jo es tagad zinu – tur, ceļa galā, mani gaida nevis kārtējais darbs, bet gan iespēja palikt par cilvēku.
Viļaka ir brīnišķīga vieta, un šis stāsts tik precīzi apraksta to Latgales sirsnību un māju sajūtu. Paldies autoram!
Viļakas cilvēku sīkstums un speķis ar rupjmaizi – tur tiešām ir tā īstā dzīves garša. Spēcīgs stāsts!