Latvijas pensiju sistēma pēdējos gados ir piedzīvojusi krasas izmaiņas, kas beidzot sāk atspoguļoties arī iedzīvotāju uzkrājumos. Ja vēl pirms desmit gadiem mēs starptautiskos rādītājos izskatījāmies vāji, tad jaunākie dati rāda pilnīgi citu ainu.
Latvijas Bankas pārstāve Evija Dundure norāda, ka mērķtiecīgas reformas ir ļāvušas Latvijai pakāpties no saraksta beigām līdz pat sestajai vietai OECD valstu vidū pēc pensiju plānu atdeves. Tas ir viens no straujākajiem lēcieniem, kādu jebkad piedzīvojusi kāda no dalībvalstīm.
Ilgu laiku Latvijas pensiju otrā līmeņa ienesīgumu bremzēja likumi, kas bija pārlieku piesardzīgi. Pārvaldniekiem vienkārši nebija atļauts ieguldīt lielas summas akciju tirgos, kur ilgtermiņā ir iespējams nopelnīt visvairāk. Nauda pamatā atradās drošos, bet mazpelnošos instrumentos.
Pašlaik šie ierobežojumi ir atcelti. Rezultātā akciju īpatsvars pensiju plānos ir pieaudzis no aptuveni 33% līdz 65%. Tas nozīmē, ka lielākā daļa mūsu pensiju naudas šobrīd aktīvi strādā pasaules ekonomikā. Tāpēc, vērtējot sistēmu, vairs nav jēgas skatīties uz pēdējo 25 gadu vidējiem rādītājiem – tie vienkārši neatspoguļo šī brīža reālo situāciju un jaunās iespējas.
Automātiskā sakārtošana un mazākas komisijas
Viena no lielākajām problēmām pagātnē bija cilvēku kūtrums. Daudzi iedzīvotāji gadiem ilgi atradās savam vecumam nepiemērotos, konservatīvos plānos tikai tāpēc, ka paši nebija izdarījuši izvēli. Tagad sistēma ir mainīta – ja jaunietis sāk darba gaitas un pats plānu neizvēlas, viņu automātiski novirza viņa vecumam atbilstošā, aktīvā plānā.
Tāpat valsts ir stingrāk ierobežojusi banku un pārvaldnieku komisijas maksas. Ja agrāk liela daļa peļņas aizgāja pārvaldīšanas izdevumos, tad tagad ieviestie “griesti” ļauj ietaupīt milzīgas summas. Septiņu gadu laikā tie ir aptuveni 400 miljoni eiro, kas ir palikuši cilvēku kontos, nevis nonākuši pārvaldnieku kabatās. Šobrīd vidējā komisija ir nokritusies līdz aptuveni 0,36% gadā.
Pensiju sistēmas trīs pīlāri
Latvijas pensiju modelis balstās uz trīs līmeņiem, un katram no tiem ir sava loma. Pirmais līmenis ir valsts solījums, otrais ir obligātais uzkrājums, bet trešais – brīvprātīgās iemaksas. Šāda sistēma ir izveidota, lai izlīdzinātu riskus. Ja vienā jomā, piemēram, demogrāfijā, rodas problēmas, pārējie līmeņi palīdz sistēmai palikt stabilai.
Pamatprincips ir vienkāršs – jo vairāk sociālās iemaksas tiek veiktas šodien, jo lielāks būs uzkrātais kapitāls vecumdienās. Atšķirībā no vecās sistēmas, kur pensija bija atkarīga tikai no stāža un vidējās algas valstī, pašreizējā kārtība ļauj katram pašam līdzdarboties un sekot līdzi tam, kā aug viņa uzkrājums atkarībā no izvēlētā plāna rezultātiem.
Demogrāfijas izaicinājums un nākotnes pensija
Mums jārēķinās ar skaudru realitāti – pensionāru skaits nākotnē augs, bet strādājošo, kas uztur pirmo līmeni, kļūs arvien mazāk. Tas nozīmē, ka paļauties tikai uz valsts pirmo līmeni būs arvien grūtāk. Tieši tāpēc otrā un trešā līmeņa nozīme tikai pieaugs.
Bez šiem uzkrājumiem valsts nespēs nodrošināt pensijas tādā apmērā, kā tās tiek izmaksātas šobrīd. Pašlaik otrā līmeņa sistēmā ir jau vairāk nekā 1,3 miljoni dalībnieku, un kopējais uzkrājums pārsniedz 10 miljardus eiro. Tas ir stabils pamats, taču ir svarīgi, lai šī nauda tiešām tiktu ieguldīta pelnošos instrumentos.
Šobrīd aktuālākais jautājums, pie kura strādā speciālisti, ir brīdis, kad cilvēks beidz strādāt un sāk saņemt uzkrāto naudu. Pašreizējā sistēma bieži vien šo kapitālu “fiksē” tajā brīdī, kad cilvēks dodas pensijā. Tas ir riskanti, jo var gadīties, ka tajā brīdī finanšu tirgi piedzīvo kritumu un uzkrājums ir mazāks, nekā varētu būt.
Tā kā cilvēki pensijā vidēji pavada aptuveni 17 gadus, būtu loģiski ļaut šai naudai turpināt pelnīt arī tajā laikā, kad tā pakāpeniski tiek izmaksāta. Šādi risinājumi tiek meklēti, lai nodrošinātu, ka uzkrātais kapitāls strādā maksimāli ilgi un iedzīvotāji saņem lielākas izmaksas katru mēnesi.
