Lerijs sajuta iekšēju saspringumu. Viņš vīrieti nepazina, taču ziņa, ka viņš vairs nav dzīvo vidū, piepildīja viņu ar negaidītām skumjām, it kā būtu pazudis pēdējais pavediens, kas saistīja atrastu lietu ar dzīvu cilvēku. Bet publikācijas beigās bija teikts, ka Klērs, aiziedams aizsaulē, aiz sevis atstājis trīs bērnus, sešus mazbērnus un astoņus mazmazbērnus. Šajā brīdī viss sākās no jauna!
Lerijs atrada Klēra meitas Alises telefona numuru. Viņš ilgi vilcinājās piezvanīt. Ko lai saka? Ka pēc 71 gada viņš tur savās rokās viņas tēva bērnību? Vai starp vecā teātra dēļiem bija paslēpts ne tikai priekšmets, bet laika kapsula, jaunības smarža, aizmirsta fotogrāfija? Lerijs tomēr saņēmās un piezvanīja. Sievietes balss līnijas otrā galā sākotnēji bija piesardzīga, taču pēc stāsta noklausīšanās viņa pēkšņi apklusa un sāka šņukstēt:
– No tēva bērnības mums gandrīz nekas nav palicis pāri. Viņš daudz neko nestāstīja par pagātni. Jums nav ne jausmas, cik tas ir svarīgi. Lūdzu, vai varat atsūtīt mums savu atradumu? Nedēļu vēlāk Makintošu ģimene sapulcējās Alises mājā, lai pirmo reizi gadu desmitu laikā aplūkotu maku, ko savulaik jaunais Klērs bija pazaudējis, iespējams, pat nenojaušot, ka tā trūkst.
Vecās fotogrāfijas izraisīja smaidus. Pārtikas taloni atgādināja grūtos gadus. Un 1944. gada kalendārs ir par laiku, kad zēns tikai ienāk dzīvē, vēl nezinot, kas viņu sagaida.
Un tad Alise, nedaudz aizsmakusi no sajūsmas, sacīja: – Ziniet, mans tēvs vienmēr teica, ka bērnībā pazaudējis kaut ko svarīgu. Viņš neatcerējās, ko tieši. Viņš vien teica, ka šķiet, ka daļa no viņa palikusi kaut kur vecajā teātrī. Reiz viņš pat aizbēga no stundām, lai teātrī noskatītos mēģinājumu. Mēs domājām, ka tas ir mūsu iztēles auglis. Bet tagad viss ir nostājies savās vietās.
Maks tika ievietots stikla vitrīnā, blakus Klēra apbalvojumiem un ģimenes fotogrāfijām. Tas kļuva par simbolu ne tikai zaudējumam, bet arī atmiņai. Dzīvs, pulsējošs, mūžīgs. Bet Talantu fabrikas teātrī trešā stāva stūrī, kur tika atrasts maks, Lerijs izkāra plāksnīti ar uzrakstu:
“Šeit, starp dēļiem un putekļiem, laiks paslēpa zēnu. Un mēs viņu atkal atradām.”
Un katru vakaru, ejot garām šai vietai, Lerijs uz brīdi apstājās, ieskatījās dziļi sienā, it kā ielūkodamies tur, kur pagātne joprojām elpo.
Viņš zināja, ka dažreiz pagātne atgriežas. Ne tāpēc, lai mēs atskatītos. Bet lai mēs saprastu, cik svarīgi ir atcerēties. Ja jums atdotu kaut ko no bērnības, ko jūs jau sen bijāt aizmirsis, kas tas būtu? Un ko jūs ar darītu ar šo lietu? Dalieties savās domās un stāstos raksta komentāros!
