Varētu domāt — cik gan ilgi var atkārtoti iegrābties vienā un tajā pašā kļūdā? Bet nē — esmu stūrgalvīgs. Nopirkt un uzreiz pārbaudīt? Nē, par to laikam neesmu dzirdējis. Viegls ceļš nav priekš manis — es labāk izbrīvēšu sev taku cauri slinkuma un vilcināšanās biezoknim.
Bet nu — pie lietas. Nolēmu taisīt remontu mājā (nu labi, dzīvoju kā būvlaukumā, tikai bez strādniekiem), un domāju — vajadzētu beidzot arī virtuvē pie sienas piekārt ūdenssildītāju. Lai kā cilvēkiem — lai var tējas kannu noskalot ne jau ledainā ūdenī, bet kaut cik siltā. Starp citu, pirtī man boileris jau ir — kā pienākas, uzstādīts kā nākas.
Pasūtīju agregātu jau laikus. Nu, “laikus” — skaļi teikts. Apmēram gadu pirms tam, kad vispār sāku kaut ko darīt. Tie, kas kaut reizi mūžā paši taisījuši remontu, sapratīs — gads nav kavēšanās, tas ir tikai sagatavošanās starts.
Un, lūk, pēc veselas ēras, sirmiem matiem un ticības zaudēšanas cilvēcei, es beidzot piekaru šo sadzīves tehnikas šedevru. Piekāru, skatos — stāv kā pieliets. Skaistulis! Domāju — nu es vairs neesmu vienkārši cilvēks, es esmu cilvēks ar silto ūdeni!
Aha, tagad, protams. Paiet pāris dienas – un viņš sāk čurkstēt. Ne jau kaut kur no apakšas, bet ar raksturu – no augšas, tieši no vāka apakšas. Stāvu, acis ieplētis: “Nu tu gan dod, draugs mīļais, vai prātu esi zaudējis?”
Pirmā doma — vai man ūdensapgādē patiešām tāds spēks? Uzliku drošības vārstu, nometu spiedienu. Bet bija jau par vēlu. Ja sācis tecēt, tas nozīmē, ka kaut kur jau viss – šuve neizturēja vai tvertne vairs netur.
Un te jums padoms no sirds — nekad nepērciet šo mēslu. Nopietni. Pamāju ar roku, aizsviedu to inženierijas brīnumu stūrī pie metāllūžņiem un nopirku jaunu. Vecais lai tur paguļ, līdz kādreiz saņemšos to nodot vai izjaukt detaļām.
Šodien kasu pakausi un domāju: kas viņam vispār notika? Tak bija pilnīgi jauns – tikko no kastes, ar garantiju un visām tām birkām. Nu nav jau atomelektrostacija – kas tur vispār tā varēja nojukt?
Kā mēdz teikt, ziņkārība ir spēcīgs dzinulis. Kamēr neatrodi atbildi, tā neliek mieru. Paņēmu sabojāto ierīci un devos uz garāžu. Nolēmu izjaukt to, lai saprastu, kur tieši esmu kļūdījies. Un te nu viss kļuva pavisam interesanti…
Nekādu emociju – dažas skrūves ārā turpat uz ceļiem, apšuvumu nost ar fleksi, kā jau pienākas: ar dūmiem, dzirkstelēm un skaļu troksni. Viss pēc klasiskajiem garāžas diagnostikas likumiem.
Iekšā — klasika. Viss aizpildīts ar putām, redzamības – nulle.Bet es jau neesmu tūristu grupā, atnācu taisnību noskaidrot. Domāju — nu tad jau jāņem tās putas nost, ja jau sāku.
Izjaucu un skatos — tvertne no nerūsējošā tērauda, spīd kā jauna! No ārpuses viss tīrs un kārtīgs. Ražotāja metinājumi – perfekti, kā no rūpnīcas robotiem. Acīm redzot, procesu tur rūpīgi kontrolē.
Apgriežu uz otru pusi. Un šeit — opā! Pazīstams radījums līdz sāpēm. Šuve tāda pati kā manam garāžas kaimiņam, kad viņš pēc pusšņabja ķeras pie metināšanas pilnīgā tumsā. Uzreiz atcerējos: “Vai tiešām tas ir no rūpnīcas, vai viņš man kaut ko slepus atveda?”
Šeit ir noslēpums: kāpēc jaunajā tvertnē ir tik neveikls šuvums? Vai tur kāds metinātājs bez pieredzes papildus metināja aiz robota? Vai tā ir montāžas īpatnība — “robots nepamanīja, tāpēc labo manuāli”?
Bet fakts ir acīmredzams — no tā šuvuma tiešām tecēja. Un tas nav pieņēmums, bet pierādīts noplūdes gadījums.
Un pats jautrākais — tas jau ir otrs šīs “brīnišķīgās” firmas ūdens sildītājs, kas gāja bojā tieši pēc tā paša scenārija. Tāpēc tagad esmu gudrāks: ja redzat uzrakstus “gudrais dizains”, “zviedru uzticamība” — bēdziet. Bēdziet, kamēr vēl nav par vēlu. Jo tad būs jautri, kad jūsu virtuvē no vāka sāks plūst īsts Niagāras ūdenskritums.
Gribi — smejies, gribi — bēdājies, bet mācīties no savām kļūdām, šķiet, ir mans pastāvīgais ceļš.
