Nekādu emociju – dažas skrūves ārā turpat uz ceļiem, apšuvumu nost ar fleksi, kā jau pienākas: ar dūmiem, dzirkstelēm un skaļu troksni. Viss pēc klasiskajiem garāžas diagnostikas likumiem.
Iekšā — klasika. Viss aizpildīts ar putām, redzamības – nulle.Bet es jau neesmu tūristu grupā, atnācu taisnību noskaidrot. Domāju — nu tad jau jāņem tās putas nost, ja jau sāku.
Izjaucu un skatos — tvertne no nerūsējošā tērauda, spīd kā jauna! No ārpuses viss tīrs un kārtīgs. Ražotāja metinājumi – perfekti, kā no rūpnīcas robotiem. Acīm redzot, procesu tur rūpīgi kontrolē.
Apgriežu uz otru pusi. Un šeit — opā! Pazīstams radījums līdz sāpēm. Šuve tāda pati kā manam garāžas kaimiņam, kad viņš pēc pusšņabja ķeras pie metināšanas pilnīgā tumsā. Uzreiz atcerējos: “Vai tiešām tas ir no rūpnīcas, vai viņš man kaut ko slepus atveda?”
Šeit ir noslēpums: kāpēc jaunajā tvertnē ir tik neveikls šuvums? Vai tur kāds metinātājs bez pieredzes papildus metināja aiz robota? Vai tā ir montāžas īpatnība — “robots nepamanīja, tāpēc labo manuāli”?
Bet fakts ir acīmredzams — no tā šuvuma tiešām tecēja. Un tas nav pieņēmums, bet pierādīts noplūdes gadījums.
Un pats jautrākais — tas jau ir otrs šīs “brīnišķīgās” firmas ūdens sildītājs, kas gāja bojā tieši pēc tā paša scenārija. Tāpēc tagad esmu gudrāks: ja redzat uzrakstus “gudrais dizains”, “zviedru uzticamība” — bēdziet. Bēdziet, kamēr vēl nav par vēlu. Jo tad būs jautri, kad jūsu virtuvē no vāka sāks plūst īsts Niagāras ūdenskritums.
Gribi — smejies, gribi — bēdājies, bet mācīties no savām kļūdām, šķiet, ir mans pastāvīgais ceļš.
