Kā pats sevi dēvē – iniciētais sauļu salicējs – Ivo uzteic Kanāriju salu klimatu un brīvības sajūtu. “Ja tev nekā nav, Tenerifē var izdzīvot lieliski. Laikapstākļi ir silti visu gadu, tāpēc iespējams dzīvot pat zem klajas debess teltī. Kad Palmas salā apmeklējām Los Indianos karnevālu, mēs arī tā darījām. Viesnīcas numurs tajā laikā maksāja 200 eiro par nakti – tas mums bija par dārgu, tāpēc uzslējām telti pludmalē.”
Puriņš atklāj, ka Tenerifē daudzi joprojām dzīvo alās, un tas ir likumīgi. “Tur ir daudzas dabiskas alas, kuras drīkst ne tikai apskatīt, bet arī izmantot dzīvošanai. Tā kā par tām nav jāmaksā ne īre, ne nodokļi, tās ir ļoti pieprasītas,” viņš skaidro.
Viņš arī uzskata, ka Tenerifē valda īpaša, spēcīga enerģija, kas piesaista garīgus meklētājus. “Šīs vietas enerģētika ir tik intensīva, ka vairums ne-vietējo šeit nevar uzturēties ilgāk par divām nedēļām. Man tā ir svētīga vide. Šeit man bija vīzija par Kristus otro atnākšanu un radās arī ideja par jaunu spēli – Likteņa spēli. Tā ir paredzēta diviem vai vairākiem spēlētājiem un tiek spēlēta ar taro kārtīm. Spēles mērķis – palīdzēt cilvēkam zīlēt pašam savu nākotni, bez zīlnieka starpniecības.”
Viens no neparastākajiem pārdzīvojumiem noticis pārgājiena laikā uz Barranco del Infierno jeb Elles aizu. “Tur ir vieta, kas atgādināja filmu ‘Stalkers’ – katrā solī jūtama pārdabiskā klātbūtne. Aizā atrodas pusizbūvēta hidroelektrostacija – ēka ir, bet tajā nav iekārtu, viss pamests. Tur nav arī mobilā tīkla, un man izslēdzās telefons. Kad iegājām ēkā, pēkšņi telefonā atskanēja vīrieša balss spāņu valodā: ‘¿Qué pasa?’ – ‘Kur ejat?’ Šo balsi dzirdēja ne tikai es, bet arī Elza,” viņš atceras.
Pirms atgriešanās Latvijā Puriņš un Niedre devās uz Granadu. “Bija Lieldienu nedēļa – gribēju piedzīvot baznīcu procesijas, kā arī apmeklēt Sakromontes abatiju. Man vajadzēja saņemt zīmi no Augšas, kas apstiprinātu – mana vīzija par Jēzus atnākšanu nav vien iztēles auglis.”
Lasi vēl: Pārstāvji izplata brīdinājumu visiem Samsung telefona lietotājiem: notiks datu dzēšana
Šamanis stāsta, ka šo zīmi tiešām arī saņēmis, kad pēkšņi bija tik smagi, ka nespēja pat kustēties. “Tas bija īpaši, jo es reti slimoju un par veselību nekad nesūdzos. Slimības laikā saskāros ar dziļiem savas zemapziņas slāņiem, atklāju neatrisinātas bērnības traumas.”
Pēc uzturēšanās Sakromontē Puriņš atguvis veselību un līdzsvaru. “Pēc šī pārdzīvojuma sapratu – man ir jāraksta Apokalipses evaņģēlijs. Es neapgalvoju, ka mana vēsts ir neapstrīdama patiesība, bet pēc tā, ko pieredzēju, es vienkārši nespēju neko nedarīt,” saka Puriņš, kurš sevi dēvē arī par Objektīvās laika asociācijas dibinātāju.
