Kad mēs ar Annu iepazināmies, man bija divdesmit pieci gadi, un es ļoti vēlējos ģimeni un bērnu, bet mana izredzētā lūdza nedaudz uzgaidīt, lai varētu vēl padzīvot savam priekam.
Es nemēģināju viņu steidzināt, jo viņu sapratu, jo galu galā viņai bija tikai 22. Lai arī mēs jau diezgan ilgu laiku dzīvojām kopā.
Reiz, atgriežoties mājās, viņa pateica, ka viņa ir tikko no ārsta un ir otrajā grūtniecības mēnesī. Es no laimes biju septītajās debesīs, bet ne ilgi. Anna pateica, ka taisīs abortu. Tas mani ļoti sadusmoja.
Vairāku stundu garumā es viņu mēģināju pierunāt to nedarīt, argumentējot ar to, ka tā ir pirmā grūtniecība un pirmais aborts var novest pie tālākas neauglības. Paldies Dievam man izdevās viņu pārliecināt dzemdēt, bet Anna skaidri pateica, ka pēc dzemdībām no bērna atteiksies. Es cerēju, ka viņa izmainīs savu lēmumu, kad paņems mazuli uz savām rokām.
Bet Annas vecāki negribēja mazdēlu vai mazmeitu, tāpēc uzstāja uz to, lai bērnu atdot bērnu namā.
Visām manām cerībām pienāca gals, kad Anna pēc meitas laišanas pasaulē vienkārši savāca mantas un pazuda. Pēc tam mēs ar Katrīnu, manu meitu, palikām vieni.
Es jau pirms tam zināju, ka Anna ir atkarīga no savu vecāku viedokļa, bet es akli ticēju, ka savu lomu nospēlēs mātes instinkts. Bet tā nenotika. Pagāja nedēļa un es uzzināju, ka Anna ir devusies uz citu valsti. Es biju šokā un nesapratu, kā var atstāt tādu eņģelīti kā mana meita.
Gāja gads pēc gada, Katrīnai drīz vien jau bija pieci gadi. Dzīvojām mēs ar viņu draudzīgi un labi divatā. Protams, bez manu vecāku palīdzības neiztiku, pat nezinu, kā es bez viņiem būtu ticis galā. Es sapratu, ka Katrīnai ir nepieciešama māte, jo ar tēva audzināšanu nepietiek, tāpēc mēģināju ar kādu uzsākt attiecības, bet viss bija velti.
Bet reiz uz mūsu mājas sliekšņa parādījās Anna. Ja man līdzās nebūtu Katrīna, tad es aizlidinātu Annu tā tālu prom no savām acīm. Es palūdzu meitai iet uz istabu paspēlēties, Annai piedāvāju ienākt virtuvē.
Lasi arī: Tikai 1 no 5 cilvēkiem var atrast kļūdu šajā attēlā: Kā ir ar tevi?
Viņa raudāja, atvainojās, sacīja, ka jau simts reizes ir nožēlojusi izdarīto. Teica, ka grib atkal būt kopā un audzināt meitu. Es teicu, ka padomāšu un aizsūtīju viņu mājās.
Tēti, kas tā pa tanti? – jautāja Katrīna, kad Anna aizgāja.
Es nezināju, ko teikt… Kā viņu dēvēt: paziņa? Bijusī draudzene? Māte? Neatradu atbildi.
Pēdējo piecu gadu laikā Anna nesadūšojas kaut uzrakstīt vai piezvanīt, elementāri painteresēties par meitas veselību. Turklāt, viņa pameta viņu kolīdz meita bija nākusi pasaulē. Tad kāpēc tagad viņu saukt par Katrīnas māti? Nav viņa nekāda māte un punkts.
[…] Tēti, kas tā pa tanti? – prasīja meita pēc tam, kad tā saucamā māte aizgāja […]