Tētis novēlēja Valmieras māju abām māsām – pusi uz pusi: Anna uzreiz gribēja to pārdot, bet Elizabete bija kategoriski pret…

Foto – Pixabay

Kad tēvs devās aizsaulē, abām māsām likās, ka zeme zem kājām sagrīļojas. Ne tāpēc, ka viņš būtu bijis runīgs vai sirsnīgs cilvēks — nē, tēvs bija drīzāk kluss, darbos iegremdēts vīrs, kurš mīlēja kopt zemi, salabot žogu un sēdēt verandā ar tasi tējas rokās.

Bet viņš bija Valmieras mājas stūrakmens, un, kad viņa vairs nebija, viss pēkšņi izskatījās citādi. Tās pašas sienas, kas reiz pasargāja, tagad šķita svešas. Mājai bija jāizlemj liktenis.

Anna — vecākā māsa — dzīvoja Rīgā. Viņas dzīve bija sakārtota, praktiska, ar skaidru dienaskārtību un stingriem noteikumiem. Viņa bija tā, kas vienmēr “visu nokārto”. Elizabete – jaunākā māsa, dzīvoja pavisam citādi. Viņa palika laukos, īrēja dzīvokli Valmierā, strādāja skolā par zīmēšanas skolotāju, joprojām pati gleznoja un ticēja, ka lietām ir dvēsele. Starp abām māsām vienmēr bija jūtama plaisa, maza, tomēr plaisa – viena it kā dzīvoja “ar prātu”, bet otra – “ar sirdi”.

Kad notārs lasīja testamentu, viņas sēdēja līdzās, bet katra domāja par ko savu.
Māja, dārzs un neliels meža gabals bija pārrakstīti abām — “vienādās daļās”. Tēva balsī, ja tā būtu dzirdama, varētu saklausīt viņa praktisko loģiku: “Lai abas kopā saimnieko.” Bet dzīvē kopā saimniekot nozīmēja dalīt ne tikai zemi, bet arī atmiņas un nākotni.

“Es domāju, ka labāk būtu pārdot to māju,” Anna teica, skatoties uz veco jumtu.
“Un kam? Kāpēc?” Elizabete pasmaidīja. “Te viss vēl turas kopā. Tikai vajag mazliet mīlestības.”
“Ar mīlestību jumtu nesalabosi,” Anna noteica.
“Bet bez tās šī māja nebūs nekas,” Elizabete atbildēja.

Foto – Pixabay

Tā viņas pirmoreiz sastrīdējās. Un pēc tam katra aizbrauca uz savu pusi. Pagāja visa vasara. Elizabete pārvācās uz tēta māju – ravēja dobes, sildīja veco krāsni, klausījās, kā logi čīkst, kad tos ver vaļā un ciet. Viņa negribēja un nevarēja pamest šo vietu. Reizēm pat likās, ka tēta balss atskan no pagalma puses.

Tikmēr Anna Rīgā dzīvoja savu steidzīgo dzīvi, bet katru reizi, kad ieraudzīja saulrietā oranžu debesu malu, viņai atmiņā atausa bērnības vakari — rudens smarža, ābolu spainis tēta rokās, kurš saka: “Ābele dod tiem, kas māk pateikties.”

Rudenī Anna saņēma ziņu Whatsapā no māsas:

“Tev nav jāatgriežas, ja tu negribi. Bet māja tevi gaida. Es nevaru to pārdot. Es nevaru pārdot mūsu bērnību.”

Lasi vēl: “Cilvēki mani neuztver kā piederīgu Latvijai…”: dziedātāja Aminata intervijā atklāj skumju lietu par savu dzīvi (+ VIDEO)

Anna nelasīja to otro reizi.

Ziemā jumts tiešām sāka tecēt, un Elizabete to lāpīja, kā nu pati prata. Kaķis gulēja uz krāsns, un aiz loga varēja redzēt skaistu sniegputeni – tāds pats sniegs kā bērnībā, tikai klusāks.

Pavasarī, kādu dienu, pa ceļu iebrauca pelēka mašīna. No tās izkāpa Anna, nedaudz it kā neveikli, ar siltu jaku un kafijas krūzi rokās. Elizabete stāvēja pagalmā – rokās cimdi, kurus tētis bija valkājis, darot dārza darbus. Neviena no viņām neko neteica. Klusums. Neveikls. Tad Anna ierunājās: “Vai vēl ir tie vecie krēsli verandā?”. “ir, ja vien nesēžas pārāk strauji, tie kalpo vēl aizvien,” – atbildēja māsa.

Foto – ekrānuzņēmums

Abas apsēdās uz tiem vecajiem krēsliem. Klusums vairs nebija tik biedējošs. Anna no savas kafijas krūzes padzērās, un abas atkal sēdēja, skatoties, kā pavasara vieglais, bet mazliet kodīgais vējiņš kustina ābeles zarus, kas nupat grasās ziedēt.

“Es atradu tēta piezīmju kladi,” – Elizabete klusi noteica. “Tur bija rakstīts: “Māja pieder tam, kurš to prot mīlēt. Bet mīlestība nezina robežas.” Anna ilgi neko neteica, tikai nopūtās, un tad pavisam klusi teica: “Varbūt mēs varam to māju mīlēt kopā?”

Tajā vakarā māja atkal iemirdzējās — ne ar jaunu krāsu vai logiem, bet ar to, ko bija pazaudējusi — cilvēcīgu siltumu. Un, kad abas izgāja pagalmā, ābeles zars nejauši aizķērās Annas matos. Viņa pasmējās. Bet Elizabete tik noteica: “Redzi, māja tevi sveicina.”

Un tā viņas palika — ne ideālas, bet īstas. Māju nepārdeva, bet arī nesadalīja. Tā vienkārši tāda bija un palika – starp viņām abām, kā miera zīme par godu tētim. Un, kad rītos saulē iemirdzējās loga stikls, likās, ka tētis ir dzirdams vēl tepat, kurš saka: “Meitenes, galvenais, lai jūsu sirdis paliek kopā, nevis papīri.”