No tās izkāpa Anna, nedaudz it kā neveikli, ar siltu jaku un kafijas krūzi rokās. Elizabete stāvēja pagalmā – rokās cimdi, kurus tētis bija valkājis, darot dārza darbus. Neviena no viņām neko neteica. Klusums. Neveikls. Tad Anna ierunājās: “Vai vēl ir tie vecie krēsli verandā?”. “ir, ja vien nesēžas pārāk strauji, tie kalpo vēl aizvien,” – atbildēja māsa.
Abas apsēdās uz tiem vecajiem krēsliem. Klusums vairs nebija tik biedējošs. Anna no savas kafijas krūzes padzērās, un abas atkal sēdēja, skatoties, kā pavasara vieglais, bet mazliet kodīgais vējiņš kustina ābeles zarus, kas nupat grasās ziedēt.
“Es atradu tēta piezīmju kladi,” – Elizabete klusi noteica. “Tur bija rakstīts: “Māja pieder tam, kurš to prot mīlēt. Bet mīlestība nezina robežas.” Anna ilgi neko neteica, tikai nopūtās, un tad pavisam klusi teica:
“Varbūt mēs varam to māju mīlēt kopā?”
Tajā vakarā māja atkal iemirdzējās — ne ar jaunu krāsu vai logiem, bet ar to, ko bija pazaudējusi — cilvēcīgu siltumu. Un, kad abas izgāja pagalmā, ābeles zars nejauši aizķērās Annas matos. Viņa pasmējās. Bet Elizabete tik noteica: “Redzi, māja tevi sveicina.”
Un tā viņas palika — ne ideālas, bet īstas. Māju nepārdeva, bet arī nesadalīja. Tā vienkārši tāda bija un palika – starp viņām abām, kā miera zīme par godu tētim. Un, kad rītos saulē iemirdzējās loga stikls, likās, ka tētis ir dzirdams vēl tepat, kurš saka: “Meitenes, galvenais, lai jūsu sirdis paliek kopā, nevis papīri.”
