Es atceros, ka tēvam jau no laika gala bija tukša gurķu burka, kuru viņš katru vakaru piepildīja ar monētām no savām bikšu kabatām.
Kā mazu bērnu, mani vienmēr aizrāva skaņa, ko radīja burkā krītošās monētas. Tās jautri skanēja, kad burciņa bija gandrīz tukša. Laika gaitā, piepildoties burkai, skaņa kļuva arvien trulāka. Es tupus un rāpus aplūkoju rūsganās un sudrabainās monētas, kas mirdzēja kā pirātu dārgumi, īpaši tad, kad guļamistabā iespīdēja saule.
Tevi arī varētu interesēt
Lai turpinātu lasīt stāstu, šķir nākamo lapu!
Tevi noteikti interesēs
- Tā nav nedz ģerānija, nedz lavanda – viens augs, kas ir īpaši izturīgs un piemērots šim pavasarim, lai izrotātu savu balkonuby Oskars Andersons
- Mūziķis Juris Kaukulis negaidīti atzīstas neparastā lietā un, pie tam, tas vēl nav lētiby Laura Blūma
- Man ir 60, un es nolēmu šķirties no sievas – satiku citu sievieti, viņai ir 43by Rinalds Bergmanis