Es atceros, ka tēvam jau no laika gala bija tukša gurķu burka, kuru viņš katru vakaru piepildīja ar monētām no savām bikšu kabatām.
Kā mazu bērnu, mani vienmēr aizrāva skaņa, ko radīja burkā krītošās monētas. Tās jautri skanēja, kad burciņa bija gandrīz tukša. Laika gaitā, piepildoties burkai, skaņa kļuva arvien trulāka. Es tupus un rāpus aplūkoju rūsganās un sudrabainās monētas, kas mirdzēja kā pirātu dārgumi, īpaši tad, kad guļamistabā iespīdēja saule.
Lai turpinātu lasīt stāstu, šķir nākamo lapu!
