Kad burciņa bija pilna, tēvs sēdēja pie virtuves galda, rullītī ietīdams katra veida monētas, pirms to nešanas uz banku. Monētu nešana uz banku vienmēr bija liels notikums. Tēvs vienmēr ietītās monētas novietoja kastītē uz mašīnas priekšējā sēdekļa, starp mums abiem. Vienmēr, kad devāmies uz banku, tēvs uz mani cerīgi paskatījās, sakot: “Šīs monētas palīdzēs tev atrast labu darbu, lai tev nav jāstrādā smags fizisks darbs, dēls.”
“Tev būs labāka dzīve kā man. Vecās pilsētas dzirnavas tevi neaizturēs.” Katru reizi, kas viņš kastīti ar ietītajām monētām pārslidināja pāri bankas letei, viņš lepni smaidīja.
“Tas ir mana dēla koledžas fondam. Viņš visu savu dzīvi nestrādās dzirnavās, kā es to darīju.” Katru reizi, pēc naudas nodošanas bankā, mēs apstājāmies, lai iegādātos saldējumu. Es vienmēr izvēlējos šokolādes saldējumu, bet mans tēvs, vaniļas. Saldējuma pārdevējs tēvam izdeva atlikumu un tēvs teica: “Kad atnāksim mājās, es atkal sākšu piepildīt burciņu ar naudu.” Viņš pirmās monētas vienmēr ļāva iemest man. “Tu koledžā nonāksi ar kapeikām, bet tu tur nonāksi,” viņš teica. Pagāja daudzi gadi, es devos uz koledžu un to pabeidzu, kā arī atradu darbu citā pilsētā. Vienu dienu, apciemojot vecākus, es izmantoju viņu guļamistabas telefonu un ievēroju, ka no tās pazudusi gurķu burka, kurā krājām naudu. Tā kalpoja savam mērķim un pēc tā īstenošanas pazudusi. Manā rīklē veidojās kamols, es uzlūkoju to vietu, kur agrāk stāvēja burciņa. Mans tēvs bija vīrs uz goda, viņš nekad man nelasīja lekcijas par vērtībām, neatlaidību un ticību. To visu man iemācīja gurķu burciņa, tā spēja labāk mani apgaismot kā vārdi. Kad es apprecējos, es savai sievai, Sūzenai, pastāstīju, cik nozīmīgu lomu mana audzināšanā spēlējusi gurķu burciņa. Manā prātā, vairāk kā jebkas cits, gurķu burciņa definēja mana tēva mīlestību pret mani. Lai arī cik lieli sarežģījumi bija mājās, tēvs spītīgi piepildīja burciņu ar monētām. Pat tajā vasarā, kad tēvu atlaida no darba, māte vairākas reizes nedēļā pagatavoja tikai žāvētas pupas, par spīti tam, no burciņas netika paņemta ne monēta. Tā vietā, tēvs man teica: “Kad tu pabeigsi koledžu, dēls… Tev nekad vairs nebūs jāēd pupas, ja to nevēlēsies.” Pirmajos Ziemassvētkos, kopš mūsu meitas, Džesikas, dzimšanas, mēs brīvdienas pavadījām pie maniem vecākiem. Pēc vakariņām, māte un tēvs sēdēja uz dīvāna, mīlinoties ar savu pirmo mazbērnu. Džesika sāka čīkstēt un Sūzena viņu paņēma no tēta.
“Viņai laikam jānomaina autiņbiksītes,” viņa teica, paņemot bērnu un aiznesot to prom, lai nomainītu autiņbiksītes. Kas Sūzena atgriezās dzīvojamajā istabā, vecāku acīs bija sariesušās asaras. Viņa Džesiku atdeva tēvam un tad, paņēma mani pie rokas un ieveda blakus istabā. “Skaties,” viņa maigi teica, norādot uz grīdu, pie nakts skapīša. Es biju pārsteigts, ieraugot tur stāvam to pašu veco gurķu burciņu ar monētām tajā. Es piegāju pie burciņas, parakos savā kabatā un no tās izvilku sauju ar monētām. Emociju pārņemts, es burciņā bēru monētas. Tajā brīdī, es pamanīju, ka tēvs ar Džesiku ir klusi ielavījies istabā. Mūsu acis satikās un es zināju, kādas emocijas viņš izjuta. Neviens no mums nespēja bilst ne vārda.
Vecāki mūs uzaudzina un palīdz saprast to, kāds juceklis īsti ir dzīve.
Avots: trendingstylist.com