Biešu vārīšana parasti aizņem daudz laika, taču ir vienkāršs veids, kā šo procesu paātrināt.
Biešu vārīšana daudzās mājās ir teju vai vesels pārbaudījums, kas prasa pacietību un plānošanu. Nereti mēs atsakāmies no gardiem biešu salātiem vai sātīga boršča tikai viena iemesla dēļ – apziņas, ka dārzenis katlā “sēdēs” vismaz pusotru stundu. Virtuve piepildās ar tvaiku, logi aizsvīst, un enerģijas patēriņš aug, kamēr mēs gaidām, kad dakšiņa beidzot viegli ieslīdēs sarkanajā bumbulī.
Tomēr kulinārijas pasaule glabā mazus noslēpumus, ko saimnieces nodevušas no paaudzes paaudzē. Izrādās, ka dabas doto biešu spītu un blīvumu var “pieradināt” daudz ātrāk, nekā mēs esam pieraduši domāt. Un pats labākais – risinājums nav dārga ķīmija vai sarežģītas ierīces, bet gan pavisam ikdienišķs produkts.
Kāpēc bietes ir tik “spītīgas”?
Biete ir sakņaugs ar ļoti blīvu šķiedru struktūru un augstu pektīnvielu saturu. Šīs vielas vārīšanās laikā šķīst ļoti lēni. Lielākā kļūda, ko pieļauj steidzīgie, ir mēģinājums procesu paātrināt, bietes sagriežot gabaliņos vai tās nomizojot pirms vārīšanas. Jā, tās izvārīsies ātrāk, taču rezultāts būs bāls, bezgaršīgs un sauss dārzenis, jo visas vērtīgās sulas un krāsa paliks ūdenī.
Mūsu uzdevums ir saglabāt bieti veselu, sulīgu un košu, bet likt tai kļūt mīkstai ātrā laikā. Un šeit talkā nāk sastāvdaļa, kas atrodama katrā virtuves skapītī.
Mazais virtuves noslēpums
Kad esat sagatavojuši katlu un ūdens tajā sāk strauji burbuļot, ir pienācis īstais brīdis. Noslēpums slēpjas parastā augu eļļā. Tikai viena tējkarote (vai ēdamkarote lielākam katlam) eļļas var mainīt visu vārīšanās gaitu.
Kā tas darbojas no zinātniskā viedokļa? Eļļa ir vieglāka par ūdeni, tāpēc tā nekavējoties uzpeld virspusē un izveido vienmērīgu, taukainu plēvīti. Šī plēve darbojas kā neredzams termosa vāks. Tā neļauj ūdenim tik strauji atdzist iztvaikošanas procesā un notur temperatūru katla iekšienē maksimāli augstā un stabilā līmenī. Šādā “pārkarsētā” vidē biešu cietās šķiedras sāk sadalīties daudz straujāk nekā parastā ūdenī.
Instrukcija soli pa solim maksimālam ātrumam:
Sagatavošana: Bietes kārtīgi nomazgājiet, bet nekādā gadījumā negrieziet nost “astītes” vai augšpusi pārāk tuvu mīkstumam. Bietei jāpaliek hermētiski noslēgtai savā miziņā.
Verdošs ūdens: Lieciet bietes katlā tikai tad, kad ūdens jau vārās. Tas ir svarīgi temperatūras šokam.
Eļļas pievienošana: Tiklīdz ūdens atkal sāk vārīties pēc biešu ielikšanas, pievienojiet tējkaroti eļļas.
Bez sāls: Atcerieties – sāli pievieno tikai pašās beigās vai jau gatavam ēdienam. Sāls bietes padara sīkstas.
Noslēdzošais akords – aukstuma šoks: Kad bietes ir vārījušās aptuveni 30 minūtes, nolejiet karsto ūdeni un tūlīt pat ielieciet tās traukā ar ledus aukstu ūdeni (var pat pievienot ledus gabaliņus). Atstājiet tās tur uz 10–15 minūtēm.
Šī temperatūras starpība pabeidz procesu: bietes iekšpuse “nogatavojas” pati no sava karstuma, kamēr ārpuse strauji atdziest. Rezultātā miziņa burtiski pati atdalīsies no dārzeņa, un jums pat nevajadzēs nazi, lai tās notīrītu.
Papildu knifiņš garšas cienītājiem
Ja vēlaties, lai bietes būtu ne tikai mīkstas, bet arī īpaši košas un saldas, reizē ar eļļu pievienojiet ūdenim pusi tējkarotes cukura un pusi tējkarotes citrona sulas. Cukurs izcels dārzeņa dabisko garšu, bet skābe neļaus krāsai izbalēt pat ilgstošas vārīšanas laikā.
Izmantojot šo metodi, jūs ne tikai ietaupīsiet laiku un naudu par patērēto enerģiju, bet arī atklāsiet, ka bietes var būt daudz garšīgākas, ja tās nav “nomocītas” stundām ilgā vārīšanā.
