Lidija ilgi krāja naudu vasarnīcai. Viņa dzīvoja pieticīgi, daudz ko sev liedza. Taču sapnis par savu dabas stūrīti, kur varētu audzēt gurķus un tomātus, vakaros sēdēt ar grāmatu uz lieveņa, sievieti nepameta
Savos piecdesmit septiņos gados Lidija beidzot bija sakrājusi nepieciešamo summu. Zeme atradās trīsdesmit kilometru attālumā no pilsētas. Neliela mājiņa tikai četrdesmit kvadrātmetru platībā, taču Lidijai tas bija pietiekami. Galvenais — savs zemes pleķītis, savs miers.
Oktobra saule vairs nesildīja kā vasarā, taču Lidija bija laimīga. Pirmajā dienā pēc dokumentu noformēšanas viņa iekrāva mašīnā pašas nepieciešamākās lietas: vecu dīvānu, galdu, divus krēslus, tējkannu, katlu un pannu. Nekā lieka — bija plānots iekārtoties pakāpeniski.
Izvietojot pieticīgo iedzīvi virtuvē, Lidija prātā jau plānoja nākamos pirkumus. Mazs ledusskapis, vienkārša plīts, varbūt maziņš televizors. Bet ne uzreiz — nauda bija iztērēta, bet pensija neliela. Pirmo vakaru jaunajā mājā sieviete sagaidīja ar tējas krūzi uz lieveņa. Klusums, tikai lapas čaukstēja vējā un kaut kur tālumā rēja suns. Neticama skaistuma brīdis. Lidija aizvēra acis un dziļi ievilka elpu — viņa beidzot bija mājās.
Pus desmitos vakarā atskanēja telefona zvans. Uz ekrāna parādījās dēla vārds — Kārlis.
— Mamm, sveika! Kā vasarnīca? Vai jau iekārtojies?
— Sveiks, dēls. Jā, viss labi. Te ir tik kluss, tik skaisti…
— Lieliski. Klausies, rīt ir sestdiena, man paredzēts korporatīvais pasākums. Nolēmām svinēt pie dabas. Pēc stundas būsim pie tevis kādi desmit cilvēki. Gatavojies.
Lidija nolika krūzi uz galda.
— Ko? Par ko tu runā?
— Nu kā — par ko? Mums taču tagad ir vasarnīca! Vieta ballītēm! Es jau visiem darbā pateicu, adresi atsūtīju. Mēs ar puišiem esam sapirkušies — gaļu atvedīsim, arī uzkodas…
Lidija piecēlās no krēsla, ar brīvo roku satvēra durvju rokturi.
— Pagaidi. Tā ir mana vasarnīca. Tikai mana. Es piecus gadus krāju uz to. Pirku sev, atpūtai.
— Nu kāda starpība? Tikai vienreiz. Puiši ir labi, nekādu nekārtību nesarīkos.
— Dēls, es šodien tikai atbraucu. Man šeit ir divi krēsli un dīvāns. Kur tavi desmit cilvēki sēdēs? Un man nav ar ko gatavot — tikai viena panna.
— Mēs visu paši sarīkosim. Pagalmā kurināsim ugunskuru, cepsim šašliku. Bet mājā tikai daži pārnakšņos. Neraizējies.
Dēls runāja tā, it kā vasarnīca piederētu viņam, nevis mātei.
— Kārli, nē. Es neesmu gatava uzņemt viesus. Atliec.
— Es taču jau visiem pateicu. Neērti tagad atteikt. Un vispār — vasarnīca taču tagad nav tikai tava. Es arī palīdzēšu, remontu taisīšu…
— Vasarnīca ir tikai mana. Dokumenti ir uz mana vārda. Un rīt šeit neviena nebūs.
— Klausies, mēs jau izbraucām.
Klausulē bija dzirdami balsis, smiekli, magnetofona mūzika.
— Jūs jau braucat?
— Protams. Pēc stundas būsim. Sagaidi.
Savienojums pārtrūka. Lidija dažas sekundes skatījās uz telefona ekrānu, neticēdama notiekošajam. Pēc tam ātri apģērbās un izgāja ārā.
Vārtiņi iečīkstējās. Lidija rūpīgi apskatīja slēdzeni — veca, bet uzticama. Aizslēdza ar atslēgu un atgriezās mājā. Pa logu viņa redzēja, kā pie vārtiņiem deg ielas lampa. Ja Kārlis patiešām atbrauks ar kompāniju, nāksies runāt nopietni.
Telefons atkal piezvanīja.
— Mēs jau esam tuvu. Kā pie tevis nokļūt no lielā ceļa?
— Nekā. Brauciet atpakaļ. Es taču teicu — nevienu negaidu.
— Ai, nu beidz. Mēs taču neesam sveši.
— Kārli, griezies atpakaļ. Es runāju nopietni.
Lidija izslēdza telefonu un nolika to uz galda. Viņš vienmēr bija bijis bezatbildīgs, bet ko šādu nebija gaidījusi. Pēc kādām četrdesmit minūtēm aiz žoga atskanēja balsis. Automašīnu lukturi izgaismoja mājas logus. Lidija paskatījās ārā — pie vārtiem apstājās trīs mašīnas. Vīrieši izlīda no saloniem, vilka ārā kastes, produktu maisus.
— Mamm.Ver vaļā.
Lidija uzvilka jaku un izgāja pie vārtiņiem. Aiz žoga stāvēja nepazīstami vīrieši trīsdesmit līdz četrdesmit gadu vecumā, sarunājās savā starpā.
— Kārli, ņem savus draugus un brauciet projām.
— Nu ko tu kā maza meitene. Mēs taču vienojāmies.
— Nekā mēs neesam vienojušies. Tu man tikai paziņoji, ka brauc. Bet es teicu — nē.
Viens no vīriešiem, ādas jakā, pienāca tuvāk vārtiņiem.
— Lidijas kundze, iepazīsimies. Es esmu Oskars, strādāju kopā ar Kārli. Mēs te pavisam neilgi, tikai līdz rītdienai. Neraizējieties, kārtību ievērosim.
— Jaunais cilvēk, man pret jums nav nekā personīga. Bet šī ir privāta teritorija, un viesus šovakar negaidīja.
— Nu ver vaļā. Ārā auksts. Un mēs tik daudz atvedām.
— Auksts? Tad brauciet mājās. Tur ir silti.
— Klausies, varbūt ejam kādā kafejnīcā pasēdēt? — ieminējās kāds no kompānijas.
— Kāda kafejnīca? Mums taču tagad ir vasarnīca! Pašu teritorija.
Lidija cieši paskatījās uz viņu.
— Man ir vasarnīca. Mana. Pirktā par maniem līdzekļiem.
— Nu un kas?
Sieviete pagriezās un devās atpakaļ uz māju. Aiz muguras viņa dzirdēja, kā Kārlis kaut ko skaidro draugiem, atvainojas. Tad atkal klauvēja pie vārtiņiem.
— Ver vaļā.
Lidija ieslēdza gaismu uz lieveņa un atkal piegāja pie žoga.
— Pēdējo reizi saku. Griezieties un brauciet prom. Rīt dienā atbrauksi viens — parunāsim.
— Bet ja es pats iztaisīšu atslēgas? No vārtiņiem?
Lidija paskatījās tā, ka Kārlis neviļus atkāpās no žoga.
— Pamēģini. Tad arī runāsim citādi.
Kompānija vēl kādas desmit minūtes stāvēja, pēc tam viens pēc otra sāka sēsties mašīnās. Kārlis pienāca pie vārtiem pēdējo reizi.
— Tu mani …. Cilvēku priekšā.
— Tu pats sevi … Trīsdesmit divi gadi, bet uzvedies kā pusaudzis.
Mašīnas iedarbinājās un aizbrauca. Lidija atgriezās mājā un aizslēdza durvis. Ielika tējkannu, apsēdās pie galda. Telefons klusēja līdz rītam. Sestdienas rīts Lidiju sagaidīja ar putnu dziesmām un lapu čaboņu. Sieviete pamodās agri, kā vienmēr, uzvārīja kafiju un izgāja uz lieveņa. Gaiss bija svaigs, vēss. Tieši tādus rītus viņa bija sapņojusi sagaidīt savā vasarnīcā.
Pus desmitos atskanēja telefona zvans. Kārlis.
— Tevis dēļ es kolēģu priekšā esmu kā puišelis.
— Labrīt, Kārli.
— Kāds tev tur labrīt? Vai tu zini, ko viņi par mani tagad runā?
Lidija malkoja kafiju, skatījās uz zeltainajām bērzu galotnēm aiz žoga.
— Bet ko viņiem vajadzētu runāt? Ka man ir īpašums, ar kuru rīkojos pēc saviem ieskatiem?
— Kāds tur īpašums? Tev taču man jāpalīdz.
— Palīdzēt un atļaut sarīkot ballīti manā teritorijā — tās ir divas dažādas lietas.
Kārlis klusēja, tad sāka runāt klusāk, mēģinādams mainīt toni.
— Nu labi, vakar es, varbūt, pārāk aizrāvos. Bet šodien taču ir sestdiena. Mēs varētu atbraukt ģimenes lokā — es, Sigita, bērni. Šašliku uzcept, atpūsties…
— Sigita ir tava sieva?
— Nu jā. Mēs taču jau divus gadus dzīvojam kopā.
Lidija sarauca pieri. Šajos divos gados Kārlis ne reizi nebija atvedis Sigitu iepazīties, nestāstīja par kopīgiem plāniem.
— Tātad tagad jūs būsit četri?
— Nu jā.
— Cik bērnu ir Sigitai?
— Divi.
Lidija piecēlās, iegāja mājā. Apskatīja savas pieticīgās pārtikas krājumu — burciņa šķīstošās kafijas, maize, sviests, olas. Četriem cilvēkiem ar to pietiktu vien brokastīm.
— Ja gribi mani iepazīstināt ar Sigitu, atbrauciet rīt. Bet brīdini iepriekš. Un pārtiku vediet paši.
— Mēs jau esam mašīnā. Pēc stundas būsim.
Lidija apstājās istabas vidū.
— Ko nozīmē — jau mašīnā?
— Nu, sakravājāmies un braucam. Domājām, pēc vakardienas tu priecāsies mūs redzēt. Braucam taču ģimenē, ne ar draugiem!
— Kārli, griezies atpakaļ un brauc mājās.
— Mēs taču jau izbraucām.
— Bet es jūs neaicināju. Vakar skaidri pateicu — rīt atbrauksi viens, tad parunāsim.
— Nu kā tu tā kā sveša?
Vakar dēls atveda nepazīstamus cilvēkus bez brīdinājuma, šodien brauc ar sievieti, kurus māte nekad nebija redzējusi.
— Pēdējo reizi saku — griezies un brauc mājās.
— Mēs taču neesam sveši.
Sakars pārtrūka. Lidija nolika telefonu uz galda, uzvilka jaku. Ja dēls tiešām brauc, atkal nāksies skaidroties pie vārtiem.
Pēc četrdesmit minūtēm no ceļa puses atskanēja motora rūkoņa. Viena mašīna — vecs sedans — apstājās pie vārtiem. No salona izkāpa Kārlis, jauna sieviete ap divdesmit pieciem gadiem un divi bērni — apmēram astoņus gadus vecs zēns un sešgadīga meitene.
— Mamm. — priecīgi pamāja ar roku Kārlis. — Iepazīsties, šī ir Sigita. Bet šie ir Miks un Kristīne.
Lidija pienāca pie vārtiem, bet atslēgu neatvēra.
— Labdien, — pamāja ar galvu Sigitai.
— Labdien, Lidija, — atbildēja meitene. — Kārlis tik daudz par jums ir stāstījis…
— Atver vārtus. Bērni noguruši no ceļa, — Kārlis sāka vilkt no bagāžnieka pārtikas maisus.
— Kārli, es vakar teicu — atbrauksi rīt viens. Tu pārklausījies?
Dēls apstājās ar maisu rokās.
— Mēs taču ģimene. Un vispār, Sigita ļoti gribēja ar tevi iepazīties.
Sigita neveikli mīņājās pie mašīnas, bērni klusi prasīja, kāpēc vecmamma viņus nelaiž iekšā.
— Sigita, — uzrunāja meiteni Lidija, — man pret jums personīgi nav nekā. Bet Kārlim vajadzēja brīdināt par vizīti iepriekš.
— Protams, Lidijas kundze, — klusi atbildēja Sigita. — Kārlis teica, ka jūs priecāsieties mūs redzēt…
— Es priecātos. Ja zinātu, ka jūs braucat.
Kārlis aizvēra bagāžnieku.
— Atver vārtus. Man taču neērti.
— Tev neērti. Tāpēc, ka nebrīdināji.
— Nu, kas tur tāds? Atbraucām pie radinieces uz dārza māju. Normāla situācija.
Uz troksni no kaimiņu pagalma iznāca vecāka sieviete halātā un lakatā. Apstājās pie sava žoga, ar ziņkāri vēroja notiekošo.
— Kaimiņi skatās.
— Un lai skatās. Lai redz.
Vēl divi kaimiņi iznāca no mājām, savā starpā kaut ko čukstēja, rādīja Lidijas vārtu virzienā.
— Mamm, kāpēc tante mūs nelaiž iekšā?
Lidija samirkšķināja acis, dzirdēto apdomādama. Tad lēnām pienāca pavisam tuvu vārtiem.
— Kārli, ņem ģimeni un brauc prom. Tūlīt.
— Kas ar tevi nav kārtībā? Taču šī ir dārza māja. Vieta atpūtai. Ģimenei.
— Tā ir mana dārza māja. Pirkta par manu naudu. Es gribu šeit atpūsties klusumā. Viena.
— Viena? — iesmējās Kārlis. — Nu un sēdi viena. Līdz pat pēdējai dienai.
Sigita paņēma bērnus aiz rokām.
— Kārli, ejam. Skaidrs, ka mēs traucējam.
— Nekur mēs neejam. — Kārlis piegāja pavisam tuvu vārtiem. — Mamm, pēdējo reizi prasu — atvērsi vai nē?
— Nē.
— Tad es pats atslēgas izgatavošu! Un braukšu, kad gribēšu.
Lidija uzmanīgi paskatījās uz dēlu.
— Pamēģini. Es slēdzenes nomainīšu. Un iesniegšu prasību par nelikumīgu iekļūšanu privātā teritorijā.
— Tu ko?! Es taču tavs dēls.
— Dēls, kurš uzvedas kā nezinu kas.
Kaimiņiene halātā pienāca tuvāk pie žoga.
— Lidija, viss kārtībā? Varbūt vajag palīdzību?
— Paldies, Valentīna, viss ir normāli. Vienkārši viesi aizbrauks.
Kārlis pagriezās pret kaimiņieni, pēc tam atkal uz māti. Saprata, ka skatītāji vēro notikušo, un tas viņu nostāda neērtā situācijā.
— Mamm, nu beidz izrādes. Atver.
— Nē.
— Kārli, braucam mājās.
Kārlis nostāvēja vēl dažas sekundes, tad strauji devās uz mašīnu.
— Mamm, tu mani pievīli.
Aizvēra durvis. Mašīna strauji aizbrauca.
Kaimiņi vēl kādu brīdi palika, čukstus pārrunādami, pēc tam izklīda pa mājām. Valentīna aizkavējās pie žoga.
Lasi vēl: Interesants veids kā 2 minūtēs uzasināt rīvi mājas apstākļos, izmantojot pārbaudītu metodi
— Lidija, atvainojiet par ziņkārību. Tas bija jūsu dēls?
— Mans.
— Skaidrs. — Valentīna klusēja. — Un jūs pareizi izdarījāt. Dārza māja ir vieta atpūtai, nevis izklaidēm.
— Paldies par sapratni.
— Ja kas, droši nāciet. Mēs te visi viens otram palīdzam.
Lidija pamāja ar galvu. Valentīna aizgāja mājās. Sieviete kādu brīdi pastāvēja pie vārtiem, dziļi ieelpoja vēso gaisu. Pēc tam aizslēdza slēdzeni, atgriezās mājā. Uzvārīja sev zupas paciņu, uzlika tējkannu. Diena pagāja mierīgi. Lidija sakopa māju, plānoja pirkumus dārza mājai. Vakarā sēdēja uz lieveņa ar grāmatu — klusums, miers, neviens neko neprasa.
Telefons nezvanīja.
Svētdiena pienāca vēl priecīgāka. Viņa pamodās putnu dziesmās, uzvārīja kafiju, izgāja mazajā dārziņā aiz mājas. Zeme laba, pavasarī varēs stādīt gurķus, tomātus, zaļumus. Pirmdienas rītā, gatavojoties braukt uz pilsētu uz darbu, Lidija vēlreiz apgāja apkārt dārzam. Mazs, bet savs. Kluss stūrītis, kur atpūsties no pilsētas kņadas.
Tieši to viņa arī bija gribējusi — klusumu, mieru, iespēju pabūt vienatnē ar sevi. Nekādu kompāniju, nekādu ballīšu, nekādu sarunu pie vārtiem. Lidija aizslēdza māju, iekāpa autobusā uz pilsētu. Kabatā gulēja dārza mājas atslēgas — viņas mazās paradīzes, kurā tagad noteikti neviens netiks ielaists bez uzaicinājuma.
Dārza māja bija kļuvusi tieši par to, par ko viņa sapņoja — vietu dvēseles atpūtai. Tikai viņai vienai.
