Mana mamma nav īpaši sirsnīga vai sabiedriska sieviete. Bet es viņu, protams, ļoti mīlu. Vienkārši dažreiz man ir sajūta, ka viņa mani pacieš vairāk nekā mīl.
Mana mamma mani audzināja viena; es nekad neesmu satikusi savu tēvu un pat nepazīstu viņu. Mana vecmāmiņa reiz deva mājienu, ka pēc augstskolas mana mamma ieguva darbu ar labu amatu uzreiz lielā uzņēmumā, jo bija tuvās attiecībās ar priekšnieku. Un šis priekšnieks, iespējams, ir mans tēvs.
Bet es neuzdevu nekādus jautājumus. Mana mamma darīja visu iespējamo, lai man būtu normāla bērnība – viņa daudz strādāja un nedēļas nogalēs pastāvīgi rakstīja tekstus, par ko viņai arī maksāja naudu.
Tā nu es gāju uz dažādiem pulciņiem un mamma arī apmaksāja manu augstskolu. Galu galā, es iestājos universitātē, kur sāku studēt programmēšanu.
Tā nu mēs dzīvojām – tāpat kā visi pārējie. Vienīgais, kas man vienmēr ir ļoti pietrūcis, ir kaut kāda emocionāla empātija no manas mammas puses, kaut kāds siltums. Reizēm es viņu apskāvu, bet viņa pat nesniedzās man pretī un pat maigi atgrūda mani.
Es to norakstīju uz nogurumu. Mammai tomēr bija smagi jāstrādā, lai viena pati varētu būt uzturēt. Savulaik, vectēvs vēl bija kopā ar mums, bija nedaudz vieglāk, bet tad viņš devās prom no šīs pasaules un vēl vecmāmiņa palika viena. Arī viņai vajadzēja palīdzību, jo pensija bija maza.
Tagad es to labi saprotu to visu pati. Gandrīz pirms gada es pabeidzu universitāti un ieguvu pastāvīgu darbu lielā uzņēmumā, kur ceturtajā kursā sāku strādāt nepilnu slodzi.
Un tad pirms dažām dienām es atgriezos mājās un atradu mammu pie galda “svinam”:
“Sveiki. Ko mēs svinam?” es jautāju.
“Tavu pilngadību,” mamma atbildēja, ielejot sev glāzi.
Tas viss bija ļoti dīvaini. Es nekad nebiju redzējusi savu mammu tādu. Parasti viņa ir ļoti savaldīga un nedaudz pat tāda kā nervoza. Nu, un arī mana mamma parasti neko “nesvinēja”, it īpaši – bez redzama iemesla un vēl viena pati.
“Es aizgāju. Tas arī viss, esmu nostrādājusi savu laiku, savus gadus!”
Cenšoties būt pēc iespējas taktiskāka, es viņai pajautāju, kas noticis darbā. Vai varbūt viņa plāno pārcelties uz labāku vietu?
“Es neplānoju nekur citur iet un meklēt neko. Es ņemu ilgstošu pārtraukumu! Pietiek! Man pietiek! Es esmu strādājusi kā traka vairāk nekā divdesmit piecus gadus. Bez brīvdienām, bez svētku dienām. Vienmēr domājusi par tevi un tavu vecmāmiņu. Man bija svarīgi visu nodrošināt savai mīļajai meita visu. Bet tagad, Dita, ir tava kārta!” – paziņoja mamma ar tādiem kā nervoziem smiekliņiem.
“Kāda kārta? Par ko tu runā?” – es jautāju.
Mana māte turpināja smīnēt un teica, ka turpmāk mēs dzīvosim tikai no manas algas. It kā viņai atlikuši tikai desmit jaunības gadi, un viņa negrasās tos izšķiest darbā, ko viņa, kā izrādās, esot necietusi.
Es atbildēju ar smaidu, ka mana alga vēl nav īpaši liela. Uz ko mamma atbildēja:
“Bet es kaut kā tiku galā, vai ne? Neviens man nejautāja, vai es gribu strādāt vairākos darbos vai es gribu piepelnīties, vai ne? Tas bija nepieciešams, vai ne? Tev vajadzēja rotaļlietas, mācību grāmatas un tu gribēji apmeklēt dažādus pulciņus. Un tagad mammai ir jābrauc atvaļinājumā un jāpērk savas lietas. Sāc meklēt otru darbu, ja tev nav pietiekami daudz naudas!”
Lasi vēl: Kad pūce ūjina un bērziem vēl ir lapas: par ko vēstī dabas zīmes oktobrī – ticējumi, kas piepildās
Es joprojām domāju, ka mamma vienkārši ir par “nosvinējusies”, tāpēc es vienkārši iegāju otrā istabā.
Bet no rīta, virtuvē, mamma, tagad pilnīgi skaidrā prātā, atkārtoja savu apgalvojumu:
“Dita, es nejokoju. Vai nu tu uzturi ģimeni, vai es tevi izrakstīšu no dzīvokļa un pārdošu to. Tu esi pieaugusi, neviens mani nevar apturēt. Es to pārdošu un nopirkšu kaut ko mazāku, un dzīvošu par atlikušo naudu. Es tevi uzaudzināju, ir pienācis laiks atmaksāt to, ko esi mammai parādā! Tevis dēļ man nekad nebija jaunības!”
Es ierados darbā ar ļodzīgām kājām, pat nespējot savākt savas domas. Vai tas vispār varētu notikt? Kāpēc mana mamma tā pret mani izturas?
Protams, otrs darbs nebija iespējams. Šis bija mans pirmais gads ļoti atbildīgā amatā, es nebiju kaut kāda sekretāre. Man vajadzēja vēl šeit daudz iemācīties un nostiprināties. Nopelnīt savu reputāciju. Pēc pāris gadiem es tikai varētu pretendēt uz citu amatu un lielāku algu.
Vai mana māte tiešām bija gatava mani izmest no dzīvokļa? Ko man tagad darīt? Pārcelties pie vecmāmiņas uz vienistabas dzīvokli? Bet es noteikti neesmu gatava šobrīd uzturēt gan sevi, gan savu māti. Ja godīgi, es nezinu, ko darīt… Sajūta, ka mana māte mani tā pa īstam nekad nav mīlējusi.
