Annija atgriezās mājās nogurusi un dusmīga. Sieviete bija saņēma kritiku no priekšniecības, jo bija kritušies pārdošanas apjomi. Mājās situācija ne mazākajā mērā nebija mainījusies: visur nekārtība, vannasistabas grīda applūdusi ar ūdeni, gulta joprojām nebija noklāta, un Daniels, guļot uz dīvāna, skatījās televizoru. Pacietība pārtrūka: sieviete, neizģērbusies, ieskrēja viesistabā un paceltā balsī teica:
– Esmu no tevis tā nogurusi. Katru dienu viens un tas pats. Kāpēc tu esi tāda sušķis? Kāpēc man jādzīvo netīrībā? Ja es nebūtu apprecējusies ar tevi pirms trim gadiem, es būtu satikusi kādu, kurš vismaz pievērstu man uzmanību…
Daniels, nepagriežot galvu pret sievu, jautāja:
– Annij, nepacel balsi, lūdzu. Tagad būs vārtu atkārtojums, tevis dēļ es nedzirdu komentētājus.
Annija kļuva pavisam dusmīga!
– Tūlīt celies augšā! Tūlīt! Celies, izslēdz televizoru un sāc tīrīt!
Viņa kļuva arvien dusmīgāka.
– Tu man trīs gadu laikā esi uzdāvinājis vismaz vienu ziedu! Ko tu manī redzi? Kādu mājkalpotāju? Kāpēc man būtu jāmazgā veļa, jābaro un jāsavāc viss pēc pieauguša vīrieša? Vai tava māte tev nav paskaidrojusi, ka tev jāpalīdz sievai? Ak jā, protams, tas nav tavs formāts! tava mīļā mamma tevi taču bez maz ar karoti baro…
Viņš tikai nopūtās, un Annija turpināja runāt.
– Daniel, es tā vairs nevaru turpināt. Es apprecējos ar tevi, man ir jābūt kopa ar tevi? Labi, es varu pievērt acis uz tavu paviršību un netīrību, bet saki man, lūdzu, vai es neesmu pelnījusi tavu uzmanību?
Viņa to pateica ātri…
– Es šodien bija tāds kauns… klausoties kolēģē. Jūlija stāstīja par to, kā vīrs viņu aizvedis uz randiņu, ko viņš viņai uzdāvinājis, kā viņi sagaidīja saulrietu, kur viņi bijuši pēc restorāna! Kas man ir, ar ko lielīties? Paskaties uz manām rokām: es pat neatceros, kad man pēdējo reizi bija manikīrs!
Viņa pabeidza:
– Es visu laiku taupu naudu, mums ar tevi ir vienāds budžets, bet tu daudz vairāk tērē sev! Saki, kas tev traucē izņemt no ledusskapja boršča katliņu un uzsildīt šķīvi mikroviļņu krāsnī, nevis gandrīz katru dienu pasūtīt restorānā suši un citus ēdienus?
Daniels klusēdams klausījās sievu, tad piecēlās, piegāja tieši pie viņas un jautāja:
– Ja es esmu tāds, kāpēc tu esi kopā ar mani? Kāpēc es tev esmu vajadzīgs?
Annija nogurusi apsēdās krēslā un aizsedza seju ar rokām. Pēc pāris minūtēm dzīvokļa durvis aiztaisījās – Daniels bija kaut kur aizgājis.
– Lai iet, – nodomāja Annija. – Viņš droši vien skries pie mammas sūdzēties par mani. Ej, neviens tevi neaiztur. Es varu tikt galā pati!
Annija visu nakti nevarēja aizmigt, domājot par Daniela aizbraukšanu. Kur viņš ir? Vai ar viņu viss bija kārtībā? Tuvu pusnaktij sieviete piezvanīja uz sava dzīvesbiedra numuru, taču telefons bija izslēgts.
Annija no satraukuma satrauca un lai novērstu savu uzmanību, sāka uzkopt. Viņa izmazgāja aizkarus, izgludināja visu gultas veļu, iztīrīja santehniku.
Kad no rīta Annija jau grasījās doties uz darbu, durvīs atskanēja atslēga. Sieviete metās gaitenī un ieraudzīja savu vīru: Daniels turēja rokās grozu ar ziediem. Pušķa centrā bija spilgts koši sārts burts “A”, kas veidots no sarkanām rozēm un ierāmēts ar baltām rozēm. Daniels piegāja pie sievas:
– Annij, piedod man, lūdzu!
Viņa hipnotizēta fotografēja skaistos ziedus un domāja par to, kā parādīs šīs bildes Jūlijai darbā.
Kad Jūlija ieraudzīja fotogrāfijas, viņa pēkšņi izplūda asarās… Annija bija pārsteigta un sāka viņu mierināt:
– Kas noticis
– Tu esi laimīga, Annij, tavs vīrs tevi mīl! Viņš dāvina tev ziedus… Un mans… Es nesen pieķēru viņu ar citu. Kā tu domā, kāpēc viņš tikko aizveda mani uz randiņu tajā restorānā? ne jau vienkārši tā pat vien, viņš prasīja piedošanu…
Annija atgriezās no darba vēlāk nekā parasti. Tiklīdz viņa pārkāpa dzīvokļa slieksni, sieviete uzmanīgi aplūkoja telpu un brīnījās. Māja bija tīra un patīkami smaržoja pēc kaut kā garšīga. Daniels izgāja priekšnamā, palīdzēja sievai novilkt mēteli un samulsis teica:
– Annij, nāc uz virtuvi pēc piecām minūtēm, līdz tam laikam viss būs gatavs. Bet, lūdzu, nesmejies par mani. Šodien es pirmo reizi mūžā cepu vistu!
Tā pāris sāka jaunu dzīvi. Cik ilgi tā būs, laiks rādīs…