2024.gada vasara kļuva par piekto siltāko kopš 1924. gada, dalot šo pozīciju ar 2002. un 2011. gadu. Visi vasaras mēneši bija siltāki par ierasto normu — jūnijā vidējā temperatūra sasniedza +17,0 °C, par 1,8 grādiem pārsniedzot vidējos rādītājus un kļūstot par septīto siltāko jūniju novērojumu vēsturē.
Jūlijs un augusts bija par 1,2 grādiem siltāki nekā ierasts, ar vidējām temperatūrām attiecīgi +19,0 °C un +18,1 °C. Vasaras laikā tika uzstādīti 50 karstuma rekordi, no kuriem augstākais — +32,9 °C — fiksēts 28. jūnijā Jēkabpilī un Mērsragā.\Nokrišņu daudzums vasarā sasniedza 245 mm, kas ir par 10% vairāk nekā ierasts, tomēr sadalījums bija nevienmērīgs — Latvijas austrumos valdīja sausums, savukārt Zemgalē, Pierīgā un Vidzemes augstienē nokrišņu bija ievērojami vairāk nekā parasti.
Eiropā šovasar gaidāmi kontrastējoši laikapstākļi: ziemeļos iespējams vēsāks un mitrāks klimats, kamēr dienvidos un austrumos dominēs karstums un sausums. Prognozes liecina par dinamisku atmosfēras modeli, ko ietekmēs pāreja no El Ninjo uz La Ninja ciklu.
Lai gan El Ninjo strauji norimst, šīs parādības ietekme vēl saglabāsies, jo atmosfērai vajadzīgs laiks, lai pielāgotos. Zinātnieki uzskata, ka La Ninja, kas nesīs vēsākus apstākļus, varētu sākt formēties jau vasaras mēnešos, tādējādi radot jaunas klimata svārstības.
Temperatūra pilsētās parasti ir par 2–3 grādiem augstāka nekā apkārtējos reģionos — šo parādību dēvē par “pilsētas siltuma efektu”. Tā ir labi zināma jau ilgu laiku, taču īpašu uzmanību piesaistīja aptuveni pirms piecdesmit gadiem, kad klimata izpēte kļuva intensīvāka.
Šo efektu veicina vairāki faktori: transports, ēku apkure ziemā un gaisa kondicionēšana vasarā izdala ievērojamu daudzumu siltuma. Tomēr galvenais iemesls ir pilsētvides virsmas materiāli — betons un asfalts, kas uzsilst un saglabā siltumu daudz vairāk nekā dabiskas virsmas. Turklāt apstādījumu pilsētās ir mazāk nekā lauku teritorijās, kas pastiprina uzkaršanu vasarā un, lai gan mazāk izteikti, arī ziemā.
