— Vai jūs kādreiz esat pieķēruši sevi pie domas, ka svētku priekšvakarā jums gribas nevis jautrību un viesus, bet gan aizbarikādēt durvis, izslēgt telefonu un vienkārši pabūt klusumā ar savu mazo ģimeni
It īpaši, ja uz rokām ir zīdainis, kurš tikai nesen pārstājis jaukt dienu ar nakti? Tieši ar šādu dvēseles saucienu sākās stāsts, kuru es šodien atradu māmiņu forumā. Antrai ir 37 gadi. Viņas vīram Mārtiņam — 45. Šķietami pieauguši, nobrieduši cilvēki. Antra uzrakstīja ierakstu stāvoklī, kas tuvs izmisumam, jo gaidāmās Jaungada brīvdienas draud pārvērsties par murgu.
Situācija tāda: Antrai un Mārtiņam pirms 10 mēnešiem piedzima ilgi gaidītais dēls. Antrai tas ir pirmais bērns. Protams, dzīve sagriezās kājām gaisā. Bezmiega naktis — viss laimīgās māmiņas komplekts. Un lūk, tuvojas svētki. Antras galvā bija uzzīmējusies ideālā aina. Viņu mazās ģimenes pirmie svētki. Viņa sapņoja, kā viņi rotās egli. Kā viņa izceps pīli, un viņi ar Mārtiņu pasēdēs pie svecēm, kamēr mazulis gulēs savā gultiņā. Viņai gribējās radīt savas ģimenes tradīcijas, to pašu mājīgo kokonu, kas paliek atmiņā uz visu mūžu. Viņai negribējās steigu, troksni un svešus cilvēkus.
Bet Mārtiņam bija savi plāni. Un tie krasi atšķīrās no sievas plāniem. Vakariņu laikā, kad Antra sapņaini spriedelēja par to, kādas salvetes pirkt galdam, Mārtiņš, košļājot kotleti, paziņoja:
— Antra, nu kādas salvetes? Tu čemodānus sāc pamazām kravāt. Māte zvanīja, prasīja, kad mēs atbrauksim.
Antra sastinga ar dakšiņu rokā.
— Kur atbrauksim, Mārtiņ? Pie vecākiem? Uz citu pilsētu?
— Nu jā, — Mārtiņš brīnījās. — Mēs taču katru gadu pie viņiem braucam.
Vecāki gaida, tradīcijas pārkāpt nedrīkst
— Tur tēvs pirtiņu sakurinās, māte galdu uzklās. Bērnu paauklēs, viņi mazdēlu pusgadu nav kārtīgi redzējuši. Svaigs gaiss, daba.
Antra mēģināja maigi iebilst:
— Mārtiņ, vai tu saproti, ka bērnam ir tikai 10 mēneši? Tās ir trīs stundas ceļā. Tā ir sveša māja. Viņam ir režīms, viņš baidās no skaļiem trokšņiem. Bet pie taviem vecākiem vienmēr ir troksnis, kņada, televizors skaļi. Es gribu mājās. Miermīlīgi.
Un te Mārtiņu “pārrāva”. Izrādījās, ka viņam “svētki mājās” ir pilnīgs čau un garlaicība.
— Nu ko mēs te četrās sienās nīksim? — viņš teica. — Tur mani draugi sapulcēsies, Gints ar sievu, Artis piebrauks. Pasēdēsim, papļāpāsim. Es, varbūt, atslābināties gribu. Es strādāju kā zirgs, man ir tiesības uz normālu atpūtu? Bet tu tur atpūtīsies, māte ar sīko palīdzēs, vismaz izgulēsies.
Antra klausījās un neticēja savām ausīm. “Palīdzēs” Mārtiņa un viņa mātes izpratnē ir panēsāt bērnu uz rokām piecas minūtes, kamēr viņš nesāk raudāt, un tad atdot mātei ar vārdiem: “Ak, kaut kāds viņš tev kaprīzs, laikam izsalcis”. Bet pašai Antrai nāksies svešā mājā, bez ierastajām ērtībām, sekot režīmam un mēģināt iemidzināt dēlu vīra draugu skaļuma pavadībā.
— Es nebraukšu, — Antra stingri pateica. — Es gribu normālus svētkus. Savus.
Mārtiņš apvainojās.
— Tu domā tikai par sevi, Antra. Tu mani atrauj no ģimenes. Vecāki gaida, apvainosies. Tu gribi mani ieslodzīt dzīvoklī, lai es ar tevi seriālus skatītos? Tie nav svētki, tā ir garlaicība.
Antra iznesa šo situāciju forumā ar jautājumu: “Meitenes, vai tiešām man nav taisnība? Esmu tikai kaprīza “es-esmu-māte”? Vai arī man ir tiesības sagaidīt svētkus savā pidžamā, nevis svētku kleitā pie vīramātes galda?” Forums sāka dūkt kā satracināts pūznis. Tēma izrādījās tik karsta, ka komentāri bira nepārtraukti. Dalībnieces sadalījās trīs nometnēs. Pirmā nometne: “Dzimtas sargātājas” Šīs sievietes (galvenokārt vecākas) nosodīja Antru. Viņas uzskatīja, ka viņa ar savām kaprīzēm grauj ģimeni.
— Antra, nu ko jūs izdomājat? Bērnam ir 10 mēneši — tas vairs nav jaundzimušais. Vīram arī vajag vides maiņu. Viņš grib pie vecākiem, pie draugiem. Nedrīkst būt tāda. Vīramāte palīdzēs, pastaigāsies ar ratiņiem. Jums jāciena vīra tradīcijas.
Ja sāksiet tagad uzstādīt noteikumus, viņš aizbēgs pie draugiem viens, jūs sēdēsiet mājās viena pati. Jābūt gudrākai, sieviete ir kakls. Sapošaties un brauciet, nekas ar jūsu režīmu pāris dienu laikā nenotiks.
Otrā nometne: “Robežu aizstāves” Šī nometne (pati kuplākā) nostājās mūrī par Antru. Jaunās māmiņas, atceroties savu pieredzi, rakstīja ar šausmām:
— Antra, pastāviet uz sava. Kāds brauciens ar zīdaini pie trokšņainiem radiem? Vīrs ar Gintu un Arti izklaidēsies, vīramāte dos nelūgtus padomus. Bet jūs sēdēsiet tālākajā istabā ar bērnu. Attiecību specialitāte vēsta: parādījās sava ģimene — savi noteikumi. Jūs tagad esat galvenā saimniece, nevis pielikums dēliņam. Jūsu komforts un bērna miers ir prioritāte.
Trešā nometne: “Kompromisu stratēģes” Šeit piedāvāja risinājumu variantus, lai gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva.
— Bet kāpēc nevar sadalīt svētkus? — viņas jautāja. — Lai Mārtiņš brauc pie vecākiem viens uz pāris dienām, apsveic, papļāpā ar draugiem. Bet pašus svētkus sagaidiet mājās kopā.
Vai arī lai brauc bez nakšņošanas. Paskaidrojiet viņam, ka neesat pret viņa vecākiem, bet pret atpūtas formātu ar zīdaini. Vienojieties! Sakiet, ka brauksiet, kad dēlam būs 2 vai 3 gadi. Antra klusēja pāris dienu. Acīmredzot sagremoja padomus un veda sarunas. Un lūk, šorīt viņa uzrakstīja turpinājumu. Un, godīgi sakot, atrisinājums lika man sarkastiski pasmīnēt.
Lasi vēl: Kāpēc sīpoli vienmēr ir saldi restorānos, bet rūgti mājās: pavāru noslēpums
Antra raksta:
Meitenes, paldies visām par atbalstu. Es pieņēmu lēmumu. Es pateicu Mārtiņam stingru “nē”. Vakarā mēs apsēdāmies runāt.
— Mārtiņ, — saku, — es nekur nebraukšu. Tas netiek apspriests. Ja tu gribi — brauc viens, apsveic vecākus, pasēdi ar draugiem. Bet Jauno gadu mēs sagaidām mājās, trijatā. Vai arī tu brauc viens, bet tad neapvainojies.
Mārtiņš sapūta vaigus, staigāja sarkans, kurnēja. Zvanīja mammai, sūdzējās (dzirdēju frāžu drumslas par “sievu ar raksturu”). Bet pēc tam atnāca pie manis ar starojošu izskatu. Es saspringu.
— Antra, es visu izdomāju! — viņš priecīgi paziņoja. — Ja reiz tu negribi braukt pie kalna, kalns nāks pie Muhameda! Tev taisnība, mazuli stiept nevajag. Tāpēc es piezvanīju vecākiem un uzaicināju viņus pie mums.
Man acs noraustījās.
— Kādā ziņā — pie mums? — prasu.
— Nu, uz svētkiem. Viņi atbrauks 30. datumā, aizbrauks ap 3. datumu. Un Gints ar sievu arī solīja ieskriet, viņi te caurbraucot būs. Toties nekur nav jābrauc. Mamma teica, ka atvedīs savus sālījumus, tev mazāk būs jāgatavo. Nu vai nav forši es izdomāju? Gan ģimene kopā, gan tu mājās.
Es stāvu, skatos uz viņu un saprotu: viņš tiešām uzskata, ka ir izglābis situāciju. Tikai tagad klusu ģimenes vakaru vietā es savā divistabu dzīvoklī dabūšu vīratēvu, vīramāti, viņu padomus, troksni, kņadu, gatavošanu veselam pūlim cilvēku un piedevām Gintu virtuvē. Tagad viņa jautā, kā pārdzīvot šo situāciju un neizšķirties līdz Jaunajam gadam. Tāpēc, ka atteikt vecākiem, kuri pēc dēla uzaicinājuma jau “sēž uz čemodāniem”, viņa nevar — tas būs atklāts solis.
“Nebija bēdas — vīrs uzaicināja radus.” Bet kā jūs rīkotos Antras vietā? Sarīkotu skaļu sarunu vīram vai sakostu zobus un ciestu “miera labad ģimenē”? Dalieties komentāros.
