— Antra, pastāviet uz sava. Kāds brauciens ar zīdaini pie trokšņainiem radiem? Vīrs ar Gintu un Arti izklaidēsies, vīramāte dos nelūgtus padomus. Bet jūs sēdēsiet tālākajā istabā ar bērnu. Attiecību specialitāte vēsta: parādījās sava ģimene — savi noteikumi. Jūs tagad esat galvenā saimniece, nevis pielikums dēliņam. Jūsu komforts un bērna miers ir prioritāte.
Trešā nometne: “Kompromisu stratēģes” Šeit piedāvāja risinājumu variantus, lai gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva.
— Bet kāpēc nevar sadalīt svētkus? — viņas jautāja. — Lai Mārtiņš brauc pie vecākiem viens uz pāris dienām, apsveic, papļāpā ar draugiem. Bet pašus svētkus sagaidiet mājās kopā.
Vai arī lai brauc bez nakšņošanas. Paskaidrojiet viņam, ka neesat pret viņa vecākiem, bet pret atpūtas formātu ar zīdaini. Vienojieties! Sakiet, ka brauksiet, kad dēlam būs 2 vai 3 gadi. Antra klusēja pāris dienu. Acīmredzot sagremoja padomus un veda sarunas. Un lūk, šorīt viņa uzrakstīja turpinājumu. Un, godīgi sakot, atrisinājums lika man sarkastiski pasmīnēt.
Lasi vēl: Kāpēc sīpoli vienmēr ir saldi restorānos, bet rūgti mājās: pavāru noslēpums
Antra raksta:
Meitenes, paldies visām par atbalstu. Es pieņēmu lēmumu. Es pateicu Mārtiņam stingru “nē”. Vakarā mēs apsēdāmies runāt.
— Mārtiņ, — saku, — es nekur nebraukšu. Tas netiek apspriests. Ja tu gribi — brauc viens, apsveic vecākus, pasēdi ar draugiem. Bet Jauno gadu mēs sagaidām mājās, trijatā. Vai arī tu brauc viens, bet tad neapvainojies.
Mārtiņš sapūta vaigus, staigāja sarkans, kurnēja. Zvanīja mammai, sūdzējās (dzirdēju frāžu drumslas par “sievu ar raksturu”). Bet pēc tam atnāca pie manis ar starojošu izskatu. Es saspringu.
— Antra, es visu izdomāju! — viņš priecīgi paziņoja. — Ja reiz tu negribi braukt pie kalna, kalns nāks pie Muhameda! Tev taisnība, mazuli stiept nevajag. Tāpēc es piezvanīju vecākiem un uzaicināju viņus pie mums.
Man acs noraustījās.
— Kādā ziņā — pie mums? — prasu.
— Nu, uz svētkiem. Viņi atbrauks 30. datumā, aizbrauks ap 3. datumu. Un Gints ar sievu arī solīja ieskriet, viņi te caurbraucot būs. Toties nekur nav jābrauc. Mamma teica, ka atvedīs savus sālījumus, tev mazāk būs jāgatavo. Nu vai nav forši es izdomāju? Gan ģimene kopā, gan tu mājās.
Es stāvu, skatos uz viņu un saprotu: viņš tiešām uzskata, ka ir izglābis situāciju. Tikai tagad klusu ģimenes vakaru vietā es savā divistabu dzīvoklī dabūšu vīratēvu, vīramāti, viņu padomus, troksni, kņadu, gatavošanu veselam pūlim cilvēku un piedevām Gintu virtuvē. Tagad viņa jautā, kā pārdzīvot šo situāciju un neizšķirties līdz Jaunajam gadam. Tāpēc, ka atteikt vecākiem, kuri pēc dēla uzaicinājuma jau “sēž uz čemodāniem”, viņa nevar — tas būs atklāts solis.
“Nebija bēdas — vīrs uzaicināja radus.” Bet kā jūs rīkotos Antras vietā? Sarīkotu skaļu sarunu vīram vai sakostu zobus un ciestu “miera labad ģimenē”? Dalieties komentāros.
