Mazs tumšādainais vīrietis, tikai apmēram 46,7 kg smags un gandrīz 1,5 m garš ticis pārvērsts par izstādes objektu kādā Ņujorkas zoodārzā. Nodēvēts par “primitīvo punduri”, viņš tika ieslodzīts zoodārzā vienā krātiņā ar orangutānu, lai cilvēki varētu pirkt biļetes un nākt rādīt uz viņu ar pirkstiem.
Šī rīcība pievilināja tūkstošiem ziņkārīgu tūristu no visām pasaules malām, kuri vēlējās apbrīnot punduri. Pirmoreiz 21 gadu vecais Ota Benga tika izstādīts apskatei Pasaules izstādē 1904. gadā. Divus gadus vēlāk viņu ieslodzīja zoodārzā. Būdams jaunākais zoodārza pēriķu mājas iemītnieks, Ota spēlējās ar orangutāniem, kāpelēja un ripoja pa zemi, tāpat arī priecīgi cīkstējās ar saviem biedriem.
Cilts tradīcijas dēļ Otas zobi bija novīlēti asi, tāpēc zoodārzs viņu reklamēja kā barbarisku, sakot, ka ar zobiem viņš spēj saplosīt medījumu.
Tomēr Ota nebija barbars, primitīvs cilvēks vai mežonis. Viņš bija piederīgais Kongo mežā mītošai ciltij.
Satraukušies par rasismu, melnādainie reliģiskie cilvēks beigu beigās centās piespiest zoodārzu atbrīvot ieslodzīto punduri. Tomēr Otas liktenis neuzlabojās.
Katru dienu viņu apbrīnot ieradās 40 000 cilvēku. Ota ilgi pacieta cilvēku ziņkāros skatienus un rādīšanu ar pirkstiem, līdz kādu dienu sāka lūgties zoodārza personālam, lai viņu no tā atbrīvo.
Par Otas traģisko likteni un viņa atraušanu no dzimtās cilts atbildīgs ir Semuels Filips Verners, misionārs, pētnieks un viltus cirka izrāžu organizētājs, kurš, pametot mājās sievu un bērnus, devās meklēt slavu un bagātību Āfrikā. Viņš varēja iegūt Otu tāpēc, ka viņa cilts bija kritusi jaunā karaļa nežēlastībā, padarot tās iemītniekus par vergu tirdzniecības upuriem.
Beigu beigās, zem starptautiska sašutuma spiediena par “noziegumiem pret cilvēci” Kongo karalis tika gāzts, tomēr cilvēki palika paverdzināti. Tajā pašā laikā, baidīdamies no publikas augošā nosodījuma Ņujorkā, zoodārza direktors nolēma atbrīvot Otu un aizsūtīja viņu uz krāsaino cilvēku bāreņu patversmi Bruklinā, kur Otam iemācīja pareizi ēst un runāt angliski. Vēlāk viņu adoptēja kāda ģimene, kas uzņēmās rūpes par jauno puisi.
Ota jautri spēlējās ar ģimenes bērniem un labi demonstrēja visu, ko bija iemācījies Amerikā, tomēr viņa prāts bija nomākts. Viņš ilgojās doties atpakaļ uz Kongo, taču viņa ģimene bija zudusi un viņam vairs nebija dzimtenes, kurā atgriezties. Viņa piederīgie bija vai nu miruši vai iebēguši džungļos.
1916. gada martā Ota izšāva lodi caur savu salauzto sirdi, lai atbrīvotu sevi no rūgtuma pilnās dzīves. Viņu apglabāja Amerikā, nenosauktā kapavietā.
Tagad mēs saprotam, ka izstādīt cilvēkus zoodārzos un cirkos nav pareizi pat tad, ja viņi ir atšķirīgi vai nepilnīgi. Bet vai citiem to iemītniekiem, kuri arī tiek atrauti no savas dabiskās vides un ciltsbrāļiem, šīs vietas ir piemērotas?
Avots: zumfeed.com
Tas ir sīkums. Diezai raksta tulkotājs ir aizdomājies, kāds zvēru dārzs bija skola?
Nu gan ir brīnumi , ko rakstīt, kas noticis vairāk kā 100 gadu atpakaļ.
Ko raksta autors izvēlētos, ja būtu tāda iespēja – sēdēt zoo krātiņā un tēlot jauru mērkaķi vai gulēt gultā bordelī “Baltā māja” Ugandā (Āfrikas centrā), kur nēģeri bija sazagušies baltādainās meitenes pasaulē senākajām izpriecām? Interese ir tīri ētiska rakstura, man ir piegriezies, ka rasisti skaitās tikai baltie. Par melnajiem un dzeltenajiem rasistiem mums ir maz informācijas, tomēr tā, kura ir, neraksturo nēģerus un aziātus kā neaizsargātus upurus. Drīzāk viss ir otrādi! Galu galā par verdzības laiku uzplaukuma periodā baltie vergu tirgotāji neskraidīja pa Āfriku un neķēra melnos. Viņi tos pirka. Tomēr sliktie nez kāpēc skaitās vergu tirgotāji vai īpašnieki. Par to, kuri bija paverdzinātāji, klusē gan baltie, gan melnie – jo tie bija nēģeri, kas ķēra un tirgoja nēģerus.