Pēc tam, kad ASV speciālo uzdevumu vienības naktī uz sestdienu, 2026. gada 3. janvāri, sekmīgi sagūstīja Venecuēlas autoritāro līderi Nikolasu Maduro, pasaule gaidīja skaidru signālu par varas maiņu Karakasā.
Tomēr ASV prezidents Donalds Tramps ir pārsteidzis sabiedrotos, atsakoties sniegt tūlītēju atbalstu opozīcijas līderei un Nobela Miera prēmijas laureātei Marijai Korinai Mačado.
Personiskie aizvainojumi pret politisko loģiku
Kā ziņo izdevums “The Washington Post”, Trampa skeptiskā attieksme pret Mačado sakņojas nevis stratēģiskos apsvērumos, bet gan personiskos faktoros. Tramps publiski raksturojis Mačado kā “jauku sievieti”, taču vienlaikus apšaubījis viņas spēju vadīt valsti, apgalvojot, ka viņai trūkstot pietiekama atbalsta Venecuēlas iekšienē.
Tomēr Baltā nama kuluāros izskan cita versija. Problēmas pamatā ir Nobela Miera prēmija. Tramps jau gadiem ilgi nav slēpis vēlmi iegūt šo prestižo apbalvojumu. Tas, ka Mačado pieņēma prēmiju 2025. gadā, Trampa acīs tiek vērtēts kā “lielais grēks”. Pat fakts, ka Mačado savu balvu publiski veltīja tieši Trampam, pateicoties par viņa stingro nostāju pret Maduro režīmu, nav spējis remdēt prezidenta aizvainojumu.
Maduro ceļš uz Manhetenas tiesu
Kamēr Venecuēlā valda politiska neziņa, pats Nikolass Maduro jau ir nogādāts Ņujorkā. Arestētais eksprezidents un viņa sieva pašlaik atrodas apcietinājumā, gaidot tiesas sēdi federālajā tiesā.
Apsūdzības: Narkotiku kontrabanda un nelikumīga ieroču tirdzniecība.
ASV arguments: Trampa administrācija apgalvo, ka Maduro režīms faktiski darbojies kā narkokartelis, pludinot kokaīnu uz ASV, lai finansētu savu izdzīvošanu un cīnītos pret “amerikāņu imperiālismu”.
Vēsturiskais konteksts: Nafta un sociālisms
Konflikts starp Vašingtonu un Karakasu nav nekas jauns – tas briedis gadu desmitiem. Venecuēla pārvalda lielākās pierādītās naftas rezerves pasaulē, kas vēsturiski bijis galvenais intereses objekts ASV naftas kompānijām.
Lūzums notika 1998. gadā, kad pie varas nāca Ugo Čavess. Viņa īstenotā naftas industrijas nacionalizācija un agresīvā antiamerikāniskā retorika pārvērta reģionālos partnerus par zvērinātiem ienaidniekiem. Nikolass Maduro, kurš pārņēma varu pēc Čavesa nāves 2013. gadā, turpināja šo kursu, novedot valsti līdz ekonomiskam kolapsam un humānajai katastrofai, kuras dēļ miljoniem venecuēliešu devās trimdā.
Militārā spiediena kulminācija
Pēdējo mēnešu laikā ASV jūras kara flotes klātbūtne Karību jūrā sasniedza nepieredzētus apmērus. Operācija pret Maduro tika pamatota ar “narkotiku apkarošanas misiju”, kuras laikā amerikāņu spēki nogremdēja vairākus aizdomīgus peldlīdzekļus. Tramps skaidri norādīja, ka militārā spēka lietošana turpināsies, līdz Venecuēla “atdos amerikāņiem to, kas viņiem pienākas” – mājiens gan uz parādiem, gan piekļuvi resursiem.
Nākotnes perspektīvas: Kas vadīs Venecuēlu?
Mačado komanda paudusi neizpratni par Trampa vilcināšanos. Bez ASV atbalsta opozīcijai būs grūti stabilizēt situāciju valstī, kurā gadiem valdījusi represīva sistēma. Pašlaik nav skaidrs, vai Tramps meklē citu, sev tīkamāku kandidātu Venecuēlas vadītāja amatam, vai arī plāno tiešāku ASV administratīvo iesaisti pārejas periodā.
