Viņa pastāstīja žurnālistiem, ka vīrieši piedāvāja viņu pasargāt apmaiņā pret seksuālajiem pakalpojumiem. “Tā bija izvarošana. Mani pēra un sita līdz tādai pakāpei, ka es zināju, ka man nav izvēles, ja gribu izdzīvot. Izdzīvošana patiesībā nozīmēja pārējo ieslodzīto apmierināšanu.”
Marija pastāstīja arī par apkaunojošo brīdi, kad viņai nācās pilnībā izģērbties, ierodoties cietumā, un jau dažas minūtes pēc tam, kad viņa nokļuva kamerā, visi ieslodzītie zināja, ka viņa ir transseksuāla.
Izturēšanās bija tik briesmīga, ka viņa trīs reizes mēģināja izbēgt no cietuma, lai tikai vairs nebūtu jāpiedzīvo izvarošana.
Apcietinājuma laikā viņa nelietoja hormonālos medikamentus,un jau pēc nedēļas laikā sāka ataugt sejas apmatojums.
Viņa pastāstīja arī par kādu citu transseksuālu sievieti, kas izdarīja pašnāvību, jo viņai piesprieda atkārtotu cietumsodu par izdarītajiem pārkāpumiem pēc pirmstermiņa atbrīvošanas.
Apcietinājuma laikā piedzīvotās sāpes Marija visu šo laiku bija turējusi sevī un kopš atbrīvošanas nav spējusi normāli dzīvot.
“Mēs esam cilvēki un lielākā daļa no mums tādi ir piedzimuši. Mēs tikai vēlamies dzīvot normālas dzīves, bet sabiedrība mūs izsmej, jo mēs uzdrīkstamies būt tādi, kādi esam.”
