Trīs gadus braukāju uz Jelgavu un auklēju savus mazbērnus domājot, ka palīdzu; tad es uzzināju, cik daudz meita Maija patiesībā pelna

Nejauši atrasta Maijas bankas izdruka viņas dzīvoklī mainīja manu dzīvi…Uzzināju par meitas algu un 62 gadu vecumā pārtraucu būt bezmaksas vecmāmiņa

— Mammu, vai tu rīt nevarētu pieskatīt bērnus? — Maija steidzīgi vilkdama virsū jaku. Pazīstamas kustības. Pazīstams lūgums. — Man ir svarīga tikšanās ar klientu.

Vija pamāja. Kā parasti. Trīs gadu laikā es ietaupīju meitai vairākus tūkstošus auklei. Un tad nejauši ieraudzīju viņas ienākumu izziņu. Nu jau trīs gadus viņa katru rītu brauca pie meitas. Baroja mazbērnus ar brokastīm. Aizveda uz skolu un dārziņu. Sagaidīja. Mācījās stundas ar Edgaru. Spēlējās ar trīs gadīgo Emīliju. Bezmaksas.

— Protams, meitiņ. Vai pagatavot vakariņas?

— Nevajag, mammu. Mums vispār nav naudas. Uzvārīšu kartupeļus. — Maija smagi nopūtās. Satraukta pielaboja matus ar trīcošu roku. — Hipotēka žņaudz. Piecdesmit tūkstoši mēnesī. Bet es saņemu tikai četrdesmit piecus.

2,5 tūkstoši pret 500 eiro pensiju

Vija klusi savāca rotaļlietas. Rokas pierasti salika konstruktoru. Divi komats pieci tūkstoši… Viņas pensija ir 500. Un pat par to priecājās, kad pagājušajā gadā to pielika. Ledusskapī stāvēja jogurti. Tie paši dārgie. Vija tos pirka mazbērniem par savu pensiju. Jo meitai naudas nebija. Maija aizgāja. Smaržas atstāja saldu pēdu priekšnamā. Dārgas smaržas. Vija to zināja. Pati jaunībā par tādām sapņoja.

Foto – ekrānuzņēmums

Kāpēc kopdzīve ar mammu Tatjanu Rīgā neizdevās: 3 iemesli, kā pārcelšanās mainīja mūsu attiecības

Bērni brokastīs ēda putru uz ūdens. Vija skatījās uz mazbērniem un domāja, cik žēl meitas. Jauna. Skaista. Bet dzīvo tik pieticīgi.

— Vecmāmiņ, kāpēc mums nekad nav gaļas? — jautāja septiņgadīgais Edgars. Dakša bēdīgi maisīja tukšo putru.

— Bet Rihardam skolā katru dienu kotletes.

— Dārgi, mazdēliņ. Mamma cenšas ietaupīt.

Bet pati nodomāja: «Varbūt rīt nopirkšu malto gaļu? Pensiju saņēmu. Pēc komunālajiem maksājumiem palika nauda.»

(Vai jūs palīdzat bērniem ar naudu, kad viņi ir pieauguši?) Pēc pusdienām Vija nolēma palīdzēt meitai ar uzkopšanu. Putekļi uz mēbelēm. Izkaisītas rotaļlietas. Maija viņai atļāva darīt visu, izņemot vienu — ieiet viņas kabinetā.

— Tur ir darba dokumenti. Nekārtība. Negribu, lai tu satrauktos.

Bet šodien durvis bija pavērtas. Viegls vējš šūpoja aizkarus. Vija ieskatījās — varbūt izsūknēt? Un sastinga. Uz galda gulēja ienākumu izdruka par pagājušo gadu. Cipars ailē “kopējie ienākumi” dūrās acīs: 30 987. 2,5 tūkstoši mēnesī — patiesība vai kļūda? Vija vairākas reizes pārlasīja dokumentu. Burti plūda acu priekšā. Tā nevarēja būt patiesība. Maija taču teica par minimālo…

Izdruka nokrita uz grīdas. Galvā skanēja šī summa uz riņķi. Bet viņa trīs gadus pirka saviem pašu lētāko. Arī Vija ietaupīja uz sevis, lai palīdzētu meitai. Vija apsēdās uz dīvāniņa kabinetā. Mīksta. Ādas. Skaidri dārga. Tātad visu šo laiku… Visus šos trīs gadus…

 

Mana mīļā vīramāte Valērija piedāvāja man dzīvokli Bolderājā; pastāstīšu kur bija āķis un kāpēc es atteicos

Pēc viena Whatsapp ziņojuma atvēršanas, manas attiecības ar Māri ieguva negaidītu pavērsienu – detaļas, kas atklāja visu

Vakarā Maija atgriezās nogurusi. Papēži klabēja pa parketu. Dārgas kurpes. Vija tagad mācēja noteikt cenas.

— Mammu, liels paldies. Nezinu, ko es bez tevis darītu. — Viņa apskāva māti. Smaržoja pēc tām pašām smaržām. — Tikšanās noritēja labi. Varbūt dos prēmiju.

— Kādu prēmiju? — klusi jautāja Vija.

— Nu, nelielu. Kādu simtu. Varbūt divus.

VIDEO:

Nelielu… Bet Vija tasi ir gandrīz mēnesis iztikas. Bez jebkādām ekstravagancēm.

— Maija, ja tev būtu vairāk naudas, ko tu pirktu bērniem?

Meita paraustīja plecus. Aproce uz rokas iemirdzējās. Zelta. Masīva.

— Kāpēc par to domāt? Mums viss ir. Jumts virs galvas. Ēdiens.

«Viss ir…» — Vija domās atkārtoja. Bet mazie lūdza jogurtus. Edgars jau pusgadu sapņoja par jaunām botēm. Emīlija spēlējās ar salauztu lelli.

— Bet ja alga būtu, teiksim, vairāk nekā divi tūkstoši uz papīra? — viņa saņēmās.

Maija iesmējās. Skaļi. Skaisti. Bezrūpīgi.

— Mammu, tu ko? Kur lai tādu naudu ņem? Tas taču ir nereāli parastam cilvēkam.

Nereāli… Vija skatījās uz meitu un viņu neatpazina. Nepazīstama sieviete sēdēja pretī. Skaista. Kopta. Melīga.

Bērnudārzs par 100  mēnesī

Nākamajā rītā, ģērbjot Emīliju bērnudārzam, Vija dzirdēja meitas telefonsarunu. Balss nāca no guļamistabas. Apmierināta. Pārliecināta.

— Ilze, sveika! Jā, domāju par tavu piedāvājumu. Elitārs bērnudārzs par 100 mēnesī… Tas, protams, dārgi. Bet programma lieliska.

Lasi vēl: Mana mamma Nellija zvanīja trīs reizes dienā, bet vakarā viņa sūdzējās par mani kaimiņiem – nav godīgi man šķiet

 

Mājas numeroloģija – uzziniet, kādas nozīmes skaitļiem piedēvē šī senā mācība par dzīvokļu un mājas numuriem

 

100 mēnesī. Par bērnudārzu. Vija sastinga ar bērnu jaku rokās. Audums bija mīksts. Silts. Dārgs.

— Nē, ar mammu nebūs problēmu. Viņa tāpat katru dienu brauc. Sagaidīs Emīliju no bērnudārza un sēdēs līdz vakaram. Bezmaksas taču.

Bezmaksas…

— Protams, es viņai neteikšu par cenu. Kāpēc satraukt? Lai domā, ka tas ir parasts bērnudārzs.

Vija klusi izgāja koridorā. Bet meita ir gatava maksāt tādu naudu par bērnudārzu. Un turpina neteikt mātei par saviem ienākumiem. Bet kādēļ? Un plāno izmantot viņu kā bezmaksas aukli arī turpmāk. Emīlija pieskrēja. Apskāva kājas.

— Vecmāmiņ, kad mēs iesim uz jauno bērnudārzu?

— Drīz, mazmeitiņ. Drīz.

Bet pati domāja: «Drīz tu uzzināsi, cik maksā tava vecmāmiņa.»

Sestdien Maija aizbrauca darīšanās. Mašīna iedarbinājās ar pirmo reizi. Jauna. Spīdoša. Vija tagad orientējās automašīnu cenās. Viņa palika ar mazbērniem. Edgars pildīja mājasdarbus virtuvē. Burtnīcas bija dārgas. Pildspalvas — arī. Emīlija gulēja gultā par vairākiem simtiem.

— Vecmāmiņ, vai mamma tiešām nepelna labi? — pēkšņi jautāja zēns.

Zīmulis apstājās viņa rokā. Acis — nopietnas. Pieaugušas.

— Kāpēc tu tā domā?

— Vakar es dzirdēju, kā viņa ar Ilzes tanti runāja par jaunu mašīnu. Par desmit tūkstošiem. Teica, ka padomās.

Desmit tūkstoši par mašīnu… Bet Vija brauca ar vecu autobusu. Ietaupīja uz biļeti. Pirka mēneša braukšanas karti.

— Un vēl viņa runāja par ceļojumu uz Turciju. Visai ģimenei.

Pie mums ciematā (Valmieras novadā) ieradās kāds svešiniece, vēlāk viss ciems sačukstējās kad uzzināja kas viņa ir

Tūkstoši atpūtai. Bet vecmāmiņai teica, ka nav naudas pat normālai pārtikai.

— Edgar, tu nevienam par to nesaki, labi?

— Kāpēc?

Vija nezināja, ko atbildēt. Kāpēc meita slēpj savus ienākumus? Kāpēc izmanto māti kā bezmaksas darbaspēku? Kāpēc ģimene kļuva par biznesu?

Pēdējā saruna

Pirmdienas rītā Vija nolēma runāt.

— Maija, man ar tevi jārunā.

— Par ko, mammu? Es steidzos.

Soma meitas rokās maksāja pusotru pensiju. Vija to tagad saprata.

— Par naudu. Un par godīgumu.

Meita sastinga ar somu rokās. Lūpu krāsa spilgti izcēlās uz bālajām lūpām.

— Par kādu godīgumu?

— Par to, kura starp mums nav jau trīs gadus. Par tavu algu simts divi art pusi tūkstoši. Par maksas bērnudārzu.

Soma izkrita no rokām. Nokrita uz grīdas ar dobju troksni…

To ko atbildēja meita, māte bija gaidījusi vismazāk. Kāpēc viņa tā rīkojās, kāds tam bija iemesls – par to lasi nākamajā lapā

 

Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk