— Mamm… tas nav tas, ko tu domā…
— Un ko es domāju?
— Es… es gribēju teikt… bet baidījos, ka tu satrauksies…
— Satraukšos? — Vija apsēdās pretī meitai. — Maija, trīs gadus es pirku jums pārtiku par savu pensiju. Atteicos pirkt sev. Domāju, ka palīdzu meitai ar bērniem.
Vārdi nāca grūti.
— Mamm, tu nesaproti…
— Saprotu. Tu izmantoji kā bezmaksas aukli. Bet pati tērēji tūkstošus mēnesī un plānoji atvaļinājumu.
Maija nolaida acis. Skropstas trīcēja. Mākslīgās. Dārgās.
— Man bija neērti runāt…
— Neērti? — Vija smējās. — Bet man bija ērti trīs gadus dzīvot no nekā? Lai palīdzētu meitai, kura saņem septiņas reizes vairāk par mani?
— Mamm, es domāju…
— Tu domāji, ka es neuzzināšu. Ka es visu mūžu būšu pateicīga par iespēju auklēt mazbērnus bez maksas.
Klusums nolaidās telpā. Pulkstenis tikšķēja. Dārgs Šveices pulkstenis pie sienas.
— Zini, kas ir vistrakāk? — turpināja Vija.
— Ne nauda. Bet tas, ka tu mani neuzskatīji par cienīgu patiesības. Ka trīs gadus katru dienu skatījies man acīs un neteici.
— Mamm, mēs varam visu labot…
— Labot? Kā? Atgriezt man trīs gadus? Atgriezt naudu, ko es tērēju jūsu pārtikai?
Maija klusēja.
— Un zini, ko es tagad darīšu? — teica Vija mierīgi.
— Es pārtraukšu būt jūsu bezmaksas aukle.
— Mamm, bet kā ar bērniem?
— Bērni lieliski iekārtosies tavā elitārajā bērnudārzā. Vai nolīgsi aukli. Tev ir nauda.
— Bet es esmu pieradusi, ka tu palīdzi…
— Es palīdzēju, jo domāju — tev ir vajadzība. Izrādījās, tev vajadzēja tikai bezmaksas darbaspēku.
Vija piecēlās un paņēma savu somu. Vecu. Novalkātu. Bet godīgu.
— Un tagad es braukšu mājās. Un padomāšu, kā iztērēt naudu, ko vairs netērēšu jūsu ēdienam.
Kā jūs būtu rīkojušies Vija vietā?
— Mamm, pagaidi… Bet kā ar mūsu attiecībām?
Vija apstājās pie durvīm. Roka uzgūlās rokturim. Aukstam. Metāliskam.
— Zini, ko es nožēloju visvairāk? To, ka tev noticēju. To, ka nepalūdzu ienākumu izziņu uzreiz. To, ka trīs gadus dzīvoju palīdzot meitai-miljonārei.
— Es neesmu miljonāre…
— Tu pati zini kā es to domāju. Salīdzinot ar manu pensiju tie ir miljoni.
Cipari skanēja kā spriedums.
— Mamm, es taču tava…
— Meita nemelo mātei trīs gadus pēc kārtas. Meita neliek mātei ietaupīt uz visu. Meita neizmanto māti kā kalponi.
Vija atvēra durvis. Svaigs gaiss iespēra sejā.
— Un tagad es dzīvoju pa jaunam. Godīgi. Un savu naudu tērēju sev.
Jauna dzīve 67 gadu vecumā
Pēc mēneša Vija nopirka sev jaunu mēteli. Zilu. Skaistu. Par astoņdesmit. Agrāk tāda nauda šķita kosmiska. Pirmo reizi mūžā. Sešdesmit septiņu gadu vecumā. Pirmo reizi trīs gados aizgāja uz teātri. Uz “Kaiju”. Biļete parterā. Dārga. Un kas? Nauda ir brīvība. Vija to saprata vēlu. Maija zvanīja katru dienu. Lūdza atgriezties. Solīja būt godīga.
— Mamm, bērniem tevis pietrūkst…
— Bērni var atbraukt pie manis ciemos. Brīvdienās. Ja gribēs.
— A kā ar bērnudārzu? Aukle maksā dārgi…
— Tev ir 2500 mēnesī. Tiksi galā.
Vija nolika klausuli un uzvārīja labu tēju. Dārgu. Ceilonas. Tādu, kādu agrāk pirka tikai Jaunajā gadā.
Lasi vēl: Kārlis katru mēnesi sūtīja mātei naudu, līdz nejauši satika viņu restorānā ar jaunu puisi
Pirmajā jaunās dzīves rītā viņa apsēdās pie loga ar krūzi rokās. Tvaiks cēlās no karstās tējas. Smaržoja pēc brīvības. Un nodomāja: «Man ir sešdesmit septiņi gadi. Bet godīga dzīve tikai sākas.» Telefonā bija piecpadsmit neatbildēti zvani no Maijas. Viņa tos neklausījās. Negribēja. Vija atvēra uzkrājumu kontu bankā. Procenti — labi. Septiņpadsmit gadā. Vairs neviens nerīkosies ar viņas naudu. Un viņas laiku. Tikai viņa pati.
Pēc diviem mēnešiem piezvanīja Edgars.
— Vecmāmiņ, mamma teica, ka tu negribi pie mums braukt…
— Gribu, mazdēliņ. Ļoti gribu. Atbrauc sestdien. Es nopirkšu saldējumu.
Sestdien Edgars atbrauca ar tēti. Maija neatnāca. Lepnums neļāva.
Vija nopirka mazdēlam jaunas botes. Tās pašas, par kurām viņš sapņoja.
— Vecmāmiņ, bet kur tev nauda?
— Man tās vienmēr bija pietiekami. Vienkārši agrāk es to tērēju nepareiziem cilvēkiem.
Vakarā, kad mazdēls aizbrauca, Vija apsēdās pie jaunā klēpjdatora. Arī nopirkta par savu naudu. Pirmo reizi mūžā. Atvēra internetu. Atrada iepazīšanās vietni vecāka gadagājuma cilvēkiem. «Kāpēc gan ne?» — viņa nodomāja. Profilā uzrakstīja godīgi: «67 gadi. Pensionāre. Mīlu teātri un labu tēju. Meklēju sirsnīgu cilvēku sarunām.» Pēc stundas atnāca pirmā ziņa. No viņas vecuma vīrieša. Klasiskās mūzikas cienītāja.
«Labdien, Vija. Pastāstiet par sevi.»
Viņa pasmaidīja un sāka drukāt atbildi. Godīgu atbildi.
Pēc gada
Pēc gada Vija apprecējās. Otro reizi mūžā. Sešdesmit astoņu gadu vecumā. Māris izrādījās profesors atvaļinājumā. Labsirdīgs. Godīgs. Nav bagāts, bet cienīgs. Kāzas bija pieticīgas. Kafejnīcā divdesmit cilvēkiem. Vija uzvilka jaunu kleitu. Skaistu. Dārgu. Maija uz kāzām neatnāca. Apvainojās, ka māte neprasīja viņas atļauju. Atļauju laimei…
Bet Edgars un Emīlija atbrauca ar tēti. Bērni bija laimīgi par vecmāmiņu. Viņi saprata vairāk nekā pieaugušie.
— Vecmāmiņ, tu esi skaista! — teica Emīlija.
— Kā princese!
— Paldies, mazmeitiņ. Zini, kad cilvēks dzīvo godīgi, viņš vienmēr ir skaists.
Medusmēnesī viņa ar Māri aizbrauca uz Jūrmalu. Par pašu naudu. Dzīvoja labā viesnīcā. Gāja uz teātriem. Ēda restorānos. Un katru vakaru Vija domāja. «Cik labi, ka es uzzināju patiesību. Cik labi, ka sāku jaunu dzīvi.» Tagad Vija dzīvo divistabu dzīvoklī. Ar mīlošu vīru. Vada komunikācijas kursus ar pieaugušajiem bērniem. Pensionāriem.
Attiecības ar Maiju uzlabojās. Ne uzreiz. Pēc pusotra gada. Meita atvainojās. Atzinās, ka kļūdījās. Tagad viņas tiekas reizi mēnesī. Maija vairs nelūdz pieskatīt bērnus bez maksas. Un mazbērni brauc pie vecmāmiņas katru nedēļas nogali. Viņa pērk viņiem to, ko viņi vēlas. Par savu naudu. Ar prieku.
— Vecmāmiņ, pastāsti vēlreiz, kā tu uzzināji par mammas algu? — lūdz Edgars.
— Kādreiz vēlāk, mazdēliņ. Kad izaugsi.
Un domā: «Galvenais — nekad nebaidieties uzzināt patiesību. Pat ja tā ir tieša. Jo tikai patiesība padara mūs brīvus.»
Vai jūs esat gatavi uzzināt patiesību par savu tuvinieku ienākumiem? Dalieties komentāros. Vai jums ir nācies saskarties ar finanšu meliem ģimenē? Kā nekļūt par bezmaksas darbaspēku saviem tuviniekiem?
