— Tāpēc, ka tu trīs gadus pēc kārtas aizmirsti dēla dzimšanas dienu.
— Trīs gadus? — viņš brīnījās.
— Divpadsmit gadus, trīs padsmit, četrpadsmit. Trīs reizes pēc kārtas, Vadim. Piecpadsmit gados jātaisa pase un viņš ir izlēmis likt manu dzimto uzvārdu.
Viņš aizdomājās. Pakratīja galvu.
— Nu un kas par to? Es taču katru reizi atvainojos.
— Atvainošanās neaizstāj uzmanību.
— Klau, esmu noguris no šīs sarunas, — viņš pamāja ar roku. — Ja bērns grib mainīt uzvārdu — lai maina. Man ir vienalga.
— Vienalga?
— Jā. Uzvārds — tie ir tikai burti. Viņš tik un tā ir mans dēls. Beidz dramatizēt. Es neatceros datumus. Nu un tad? Es nesu naudu.
— Naudu nevar apskaut, — es atbildēju. — Nauda neaizstās tēvu.
Vadims aizgāja uz guļamistabu. Aizcirta durvis. Es paliku virtuvē. Turu ģimeni Roberta dēļ. Bet Robertam to nevajag. Pēc diviem mēnešiem Roberts oficiāli kļuva par Robertu Bērziņu. Tagad ir pagājis pus gads. Mēs ar Vadimu dzīvojam kā kaimiņi. Viņš strādā. Es strādāju. Roberts mācās. Sarunājamies minimāli. Šķiršanos vēl neesam noformējuši. Bet tas ir laika jautājums. Roberts ir mierīgs. Pat laimīgs. Viņš vairs negaida uzmanību. Necer. Nepārdzīvo. Bet Vadims turpina dzīvot savu dzīvi. Nepamana, ka ir zaudējis galīgi. Pagājušajā nedēļā viņš pajautāja:
— Bet kad Robertam ir dzimšanas diena?
— Nezinu, — es sameloju. — Pajautā pats.
Viņš paraustīja plecus. Nepajautāja. Dažiem cilvēkiem citi apkārt nav vajadzīgi. Rada tos. Pēc tam aizmirst. Kā par vecām lietām. Labāk bez. Nekā ar tādu. Tagad Robertam ir piecpadsmit. Vakar Vadims pajautāja:
— Bet cik Robertam ir gadu?
Viņš pat dēla vecumu neatceras.
