— Tu esi mainījusies, vairs nepievērs tik lielu uzmanību sev.
Un to saka vīrietis, kurš ir tikai par trim gadiem jaunāks par mani! Sevi viņš redz kā enerģisku un pilnu spēka, bet manī vairs nesaskata to pašu, ko agrāk.
Es nolēmu vairs viņu finansiāli neatbalstīt. Pēc tam viņš sāka izteikt pārmetumus un dalīties savās neapmierinātības sajūtās.
Manī joprojām skan doma: “Vīrietim jābūt blakus, viņš ir ģimenes balsts.” Taču vai tiešām ir vērts pieņemt situāciju, kurā attiecības kļūst vienpusējas un nevienlīdzīgas?
Ko darīt? Vai palikšu viena?
Tagad es domāju par to, kā rīkoties tālāk. Esmu ieguldījusi tik daudz spēka un rūpju attiecībās, bet tagad man jāizvērtē, kas man pašai ir patiesi svarīgi un kādu nākotni es vēlos sev veidot.
Vai es kādam vēl būšu vajadzīga? Vai kāds spēs mani iemīlēt šajā dzīves posmā? Bieži dzirdams, ka vīrieši izvēlas tikai jaunākas… Bet varbūt es kļūdos? Varbūt ir kāds, kurš novērtē ne tikai ārējo izskatu, bet arī dvēseli, pieredzi un sirds siltumu?
Esmu nogurusi būt tā, kas vienmēr dod, bet pretī nesaņem neko. Nogurusi no bailēm palikt vienai. Bet kā iemācīties vairs nebaidīties?
Es sapratu, ka attiecības ir par savstarpēju cieņu un atbalstu, nevis tikai vienas puses centieniem. Tagad mans lielākais uzdevums ir iemācīties novērtēt sevi un veidot dzīvi tā, lai tajā būtu vairāk harmonijas un līdzsvara.
Patiesas attiecības balstās uz savstarpēju cieņu un līdzvērtīgu ieguldījumu. Svarīgi ir novērtēt sevi un būt kopā ar cilvēkiem, kuri to arī spēj novērtēt.
Varbūt kādam ir bijusi līdzīga pieredze? Kā jūs ar to tikāt galā? Ko jūs ieteiktu tiem, kas meklē harmoniju un pašapziņu attiecībās?
