Esmu bijusi laulībā trīs reizes. Katru reizi no sirds centos būt gādīga, pacietīga un atbalstoša sieva. Tomēr, par spīti visām manām pūlēm, katra attiecība noslēdzās vienādi.
Tagad palikusi viena, reizēm domāju — varbūt man lemts savas vecumdienas pavadīt vientulībā?
Pirmais vīrs: aizgāja, kad kļuva grūti
Pirmo reizi apprecējos agri, aiz lielas mīlestības. Es centos izpatikt savam vīram it visā: gatavoju ēst, pieskatīju māju un rūpējos par viņu. Taču, tiklīdz man palika slikti, viņš uzreiz sāka atsvešināties. Viņam nebija vajadzīga sieva, kura nevar būt mūžīgi enerģiska, dzīvespriecīga un kopta.
Lasi arī: Kāpēc kaķis pats atnāk uz svešu māju: ko nozīmē klaiņojoša kaķa kažoka krāsa
Tajā brīdī es sapratu, ka viņam biju vairāk pieradums nekā patiesa mīlestība. Viņš satika citu sievieti un pat nemēģināja to slēpt. Vienkārši savāca savas mantas un aizgāja, neatskatoties. Toreiz man šķita, ka būs ļoti grūti ar to samierināties.
Otrs vīrs: palīdzēju viņam kļūt par lielisku vīrieti, bet ne sev
Otrajā reizē biju daudz apdomīgāka. Es ticēju, ka zinu, kā veidot harmoniskas attiecības, un ka spēšu panākt, lai pret mani izturas ar cieņu un patiesu attieksmi.
Taču arī šī laulība izrādījās kā dzīves mācība. Es atkal darīju visu vīra labā – atbalstīju, palīdzēju, iedvesmoju. Viņš bija vēl ne līdz galam nobriedis, bet es ticēju, ka, ja sniegšu viņam pietiekami daudz mīlestības un rūpju, viņš atklās savu patieso potenciālu un kļūs par to, kas viņam lemts būt.
Tā arī notika – viņš uzplauka. Ieguva pārliecību par sevi, atrada labu darbu, kļuva par patiesi stipru vīrieti. Tikai būt blakus tai, kura palīdzēja viņam augt, viņš vairs nevēlējās. Kādu dienu viņš vienkārši pateica: “Tu man esi kā māte, bet man vajadzīga sieviete.”
Pēc tam es sev apsolīju, ka vairs nekad neuzņemšos atbildību par vīrieša dzīvi un attīstību. Taču, šķiet, liktenis nolēma mani vēlreiz pārbaudīt.
Trešais vīrs: cilvēks, kurš mani uztvēra tikai kā resursu avotu
Trešo vīru es, var teikt, pieņēmu savā dzīvē brīdī, kad viņš atradās sarežģītā situācijā. Viņam nebija ne darba, ne naudas, taču viņš prata skaisti runāt par mīlestību. Es noticēju viņam un vēlējos palīdzēt.
Es palīdzēju viņam atrast darbu, atbalstīju, pat atdevu pusi savas algas. Taču viņš pat nepūlējās darīt kaut ko manis labā. Viņš uztvēra visu kā pašsaprotamu, un pavisam nesen pat paziņoja…
— Tu esi mainījusies, vairs nepievērs tik lielu uzmanību sev.
Un to saka vīrietis, kurš ir tikai par trim gadiem jaunāks par mani! Sevi viņš redz kā enerģisku un pilnu spēka, bet manī vairs nesaskata to pašu, ko agrāk.
Es nolēmu vairs viņu finansiāli neatbalstīt. Pēc tam viņš sāka izteikt pārmetumus un dalīties savās neapmierinātības sajūtās.
Manī joprojām skan doma: “Vīrietim jābūt blakus, viņš ir ģimenes balsts.” Taču vai tiešām ir vērts pieņemt situāciju, kurā attiecības kļūst vienpusējas un nevienlīdzīgas?
Ko darīt? Vai palikšu viena?
Tagad es domāju par to, kā rīkoties tālāk. Esmu ieguldījusi tik daudz spēka un rūpju attiecībās, bet tagad man jāizvērtē, kas man pašai ir patiesi svarīgi un kādu nākotni es vēlos sev veidot.
Vai es kādam vēl būšu vajadzīga? Vai kāds spēs mani iemīlēt šajā dzīves posmā? Bieži dzirdams, ka vīrieši izvēlas tikai jaunākas… Bet varbūt es kļūdos? Varbūt ir kāds, kurš novērtē ne tikai ārējo izskatu, bet arī dvēseli, pieredzi un sirds siltumu?
Esmu nogurusi būt tā, kas vienmēr dod, bet pretī nesaņem neko. Nogurusi no bailēm palikt vienai. Bet kā iemācīties vairs nebaidīties?
Es sapratu, ka attiecības ir par savstarpēju cieņu un atbalstu, nevis tikai vienas puses centieniem. Tagad mans lielākais uzdevums ir iemācīties novērtēt sevi un veidot dzīvi tā, lai tajā būtu vairāk harmonijas un līdzsvara.
Patiesas attiecības balstās uz savstarpēju cieņu un līdzvērtīgu ieguldījumu. Svarīgi ir novērtēt sevi un būt kopā ar cilvēkiem, kuri to arī spēj novērtēt.
Varbūt kādam ir bijusi līdzīga pieredze? Kā jūs ar to tikāt galā? Ko jūs ieteiktu tiem, kas meklē harmoniju un pašapziņu attiecībās?
