Divdesmit pieci gadi vienā frāzē…gadadiena, kas visu izmainīja. Un vai “vienkārši sēdēt mājās” ir kas neparasts
Šodien gribu pastāstīt jums stāstu, no kura man joprojām ir lepnums par sevi. Stāstu par to, kā divdesmit pieci laulības gadi ietilpa vienā vienīgā frāzē. Un vienā manā atbildē. Zēni, arī jums sirsnīgs sveiciens! Varbūt arī jums te atradīsies par ko padomāt, lai neuzkāptu uz citu grābekļiem.
Sudraba vakars ar cerību pēcgaršu
Nu tā, iedomājieties ainu: divdesmit piektā kāzu gadadiena. Man tas, ziniet, nav vienkārši datums. Tas ir kā ordenis par ilggadīgu darbu mīlestībā, pacietībā un rūpēs. Visu nedēļu es nevis staigāju, bet lidinājos pa māju kā meitene. Līdz spīdumam noberzu to pašu kristālu, kuru izņemam tikai lielos svētkos.
Izcepu viņa iemīļoto “Napoleonu”, kam aiziet pus diena un kilograms sviesta. Goda vārds, šo darbu uzņemos ne biežāk kā reizi gadā, bet šoreiz bija taču tāds iemesls! Un vēl, meitenes, es nopirku sev jaunu kleitu. Vienkāršu, bet tik skaistu – pavasara debess krāsā. Pagriezos spoguļa priekšā un pati sev pasmaidīju – un vēl jau viss nav zudis!
Gribējās, lai šī diena būtu īpaša, tikai mums abiem. Lai mēs pasēžam, atceramies, kā viss sākās, pasapņojam par mazbērniem. Nu, jūs taču saprotat. Es uzklāju galdu viesistabā. Divas šķīvjus, sveces vecos svečturos. Gaidu savu Igoru no darba. Un dvēselē, goda vārds, tāds satraukums, it kā man atkal būtu divdesmit un es skrietu uz pirmo randiņu. Ak, naivums, vai ne?
Nodzīvotā kopdzīve vienā frāzē
Viņš atnāca, kā parasti, noguris. Automātiski noskūpstīja mani vaigā, pat nepaskatoties, nometa savu nolietoto portfeli uz krēsla un uzreiz devās pie galda.
— Oho, mums šodien svētki! Par godu kam? — viņš jautā, apsēžoties.
Man pat karote izkrita no rokām. Es skatos uz viņu un neko nevaru pateikt. Viņš, šķiet, pamanīja manas sejas izteiksmi un attapās:
— Ā, jā… gadadiena. Divdesmit pieci, vai ne? Iespaidīgi. — Un uzreiz, iedomājieties, izvelk telefonu.
Kamēr es liku uz šķīvjiem salātus, viņš ar kādu sarakstījās, ik pa laikam smīkņājot uz ekrānu. Visa tā maģija, visa tā svētku atmosfēra, ko biju tik rūpīgi radījusi, sāka izgaist kā sveces dūmi. Kā te lai paliek mierīga, vai ne?
Es tomēr saņēmos, nolēmu nebojāt vakaru. Uzliku uz galda kūku ar svecītēm. Aptumšoju gaismu. Pasniedzu viņam savu dāvanu — mazu fotoalbumu, ko visu nakti biju vākusi kopā. Tur mūsu labākie mirkļi: te mēs jauni un traki dienvidos, te viņš tur rokās mūsu jaundzimušo meitu, te mēs, krāsās apķēpājušies, būvējam vasarnīcu… Katrs fotoattēls — mūsu kopīgās atmiņas, kā man toreiz šķita.
Viņš to pāršķirstīja minūtes laikā. Burtiski. “Ā, jā, atceros… Smieklīgi,” — un nevērīgi nolika malā. Un tad pacēla uz mani skaidru skatienu un ar sajūsmu paziņoja:
— Klausies, čaļi aicina sestdien uz copi ar nakšņošanu. Tur tādi karpas, iedomājies!
Un te, meitenes, es neizturēju. Ledaini, pavisam svešā balsī es jautāju:
— Igor, mums šodien divdesmit pieci kopdzīves gadi. Tev tiešām…..es nevarēju izdomāt ko pateikt.
Un viņš paskatījās uz mani ar patiesu, nesamākslotu neizpratni. Kā uz kaprīzu bērnu, kas prasa rotaļlietu. Un pateica to pašu frāzi. To pašu, kas pārvilka svītru visam.
— Aija, nu beidz! Ko tu sāksi? Nu, datums. Un tad? Tu 25 gadus esi bijusi tikai mājās un boršču vārījusi? Es strādāju, ģimeni uzturēju. Bet tu dzīvoji mierīgi. — viņš izmeta, it kā jokojot.
Atbilde ko pasniedza viņa vīram bija negaidīta, bet tieša
Turpinājumu lasi otrajā lapā⇓
