Atbilde no vecās lādītes apakšas
Goda vārds, tajā brīdī man domas nokrita papēžos. It kā mani būtu aplējuši ar spaini ledus ūdens. Visas tās bezmiega naktis ar bērniem, šūtās zeķes, viņa gludinātās krekli katru rītu, mājas omulība, karstās vakariņas, palīdzība viņa mātei… Tas viss bija “nekas”. Vienkārši “sēdēju mājās”. Nu kā tā var?!
Un te manī kaut kas klikšķināja. Ziniet, tāds auksts, dzidrs, skanošs miers. Es paskatījos uz viņa paēdušo, neizpratnes pilno seju, uz to albumu, ko viņš atbīdīja malā, un sapratu: Ko te vairs runāt? Jārīkojas.
Lasi vēl: Marija visu mūžu krāja, lai varētu pensijā ne par ko nedomāt, bet znots uzskatīja savādāk
Es klusējot piecēlos no galda. Piegāju pie vecmāmiņas kumodes, kur glabāju dažādus rokdarbu sīkumus. Atvēru augšējo atvilktni, un degunā ietraucās pazīstamā lavandas un veca koka smarža. Igors skatījās uz mani ar smaidu. Domāja laikam, ka es eju pēc papīra dvieļa.
Es pašķirstīju diegu kamolus, adatas, pogas… un izvilku no pašas apakšas vecu, nobružātu skārda lādīti. Atvēru to. Un iekšā, nevis vecs krāms, bet bankas izrakstu. Es atgriezos pie galda. Un klusējot noliku šo papīru viņam priekšā. Tieši uz viņa nepabeigtā “Napoleona” gabala.
— Lūk, paskaties, ar ko es nodarbojos, — sacīju klusi, bet tā, ka šķita – kristāls nodrebēja.
Biļete uz Itāliju un negludināti krekli
Jūs būtu redzējušas viņa seju! Viņš skatījās uz to papīru kā uz kaut ko neredzētu. Viņa seja mainījās no neizpratnes un izsmiekla līdz īstam izbrīnam. Viņš to atvēra, pārskrēja ar acīm pāri rindiņām… un viņa žoklis vienkārši atkārās. Bet tur, meitenes, divdesmit gadu laikā bija sakrājusies summa, par kuru var nopirkt labu māju mūsu pilsētā.
— No kurienes?.. — tikai spēja izteikt viņš, skatoties uz mani apmulsušām acīm.
— Lūk, mans dārgais, tie ir mani “nekas”. Atceries, tu teici, ka es naktīs šuju pēc pasūtījuma visādas nieciņus? Un atceries to milzīgo torti tavam priekšniekam jubilejā, ko es cepu divas diennaktis?
— Tās ir manas “santīmu” kleitas izlaidumniecēm. Tie ir līdzekļi, ko tu man iedevi “saspraudēm”, bet es atliku. Katrs santīms, ko tu uzskatīji par manu iegribu un “mājas sēdēšanu” — tas viss ir te.
Viņš klusēja. Vienkārši skatījās uz konta izrakstu, tad uz mani. Un, šķiet, pirmo reizi daudzos gados viņš mani patiešām ieraudzīja. Ne kā ērtu interjera priekšmetu, kas vāra boršču, bet kā īstu, atsevišķu cilvēku. Es mierīgi izdzēru savu glāzi. Piecēlos. Izstiepu roku pāri galdam un paņēmu savu izrakstu. Paskatījos vīram tieši acīs un teicu:
— Tā lūk, Igor. Par šo es rīt pērku sev biļeti. Uz Itāliju un pat dzīvoklis man tur sanāk.
— Zini, šo ceļojumu es biju plānojusi mums abiem, par godu mūsu gadadienai. Bet, šķiet, man būs jālido vienai. Bet tu vari doties uz savu copi. Starp citu, tev krekli uz rītdienu nav izgludināti…
Un aizgāju uz savu istabu, cieši aizverot durvis. Bet viņš tā arī palika sēžot pie galda ar šo domu. Gan smiekli, gan pārdomas, meitenes…Šo jums rakstu jau esot Itālijā. Patiesi plānoju iegādāties te dzīvoklīti.
