– UN MAN NAV PAR TEVI JĀMAKSĀ. – viņš nerimās. – Jūs visas tikai domājat, kā vīrietim uz kakla uzsēsties. Mēnesi man smadzenes pūderēja, bet tagad, lūk, parādīja savu īsto seju.
Man iekšā kaut kas pārtrūka…
– Kādu īsto seju? – es vairs nespēju klusēt. – Es pasūtīju salātus par septiņiem eiro! Septiņi eiro, Andri! Tu vispār saproti kā šis tagad no malas izskatās?
– Tev vajadzēja ņemt vienu ēdienu. Un kam tev vēl dzērienu?
Un tajā brīdī man pielēca. Tas nav par naudu. Vispār ne par naudu. Tas ir par kontroli. Par vēlmi nolikt pie vietas. Viņš mēnesi savā galvā bija būvējis tēlu par paklausīgu sievieti, kura darīs to, ko liks. Bet es uzdrīkstējos pasūtīt salātus UN pastu. Es uzdrīkstējos pasūtīt dārgu dzērienu. Es neierakstījos viņa bildītē.
Bēgšana
Es izvilku maku. Atskaitīju četrdesmit eiro un nosviedu uz galda. Viņš turpināja kaut ko teikt par mūsdienu sievietēm un patērnieciskumu, bet es viņu vairs nedzirdēju. Piecēlos. Paņēmu somiņu. Uzmetu mēteli. Paskatījos uz viņu no augšas.
– Andri, paldies par vakaru. Tas bija ļoti informatīvs.
– Kur tu ej?! Mēs neesam pabeiguši!
– Mēs esam pabeiguši visu, – es biju mierīga kā klints. – Jauku vakaru.
Es izgāju ārā. Un tikai uz ielas sapratu, ka manī kaut kas vārās. KĀ VIŅŠ DRĪKSTĒJA? Kā viņš drīkstēja tā ar mani runāt?
Telefons ievibrēja. Ziņa: “Tu uzvedies kā bērns. Atgriezies, mēs parunāsim kā pieauguši cilvēki.” Es nobloķēju viņa numuru, pat neatbildot.
Tālāk sākās tas, ko es pat nevarēju iedomāties
Nākamās dažas dienas viņš rakstīja no dažādiem numuriem, veidoja jaunus kontus sociālajos tīklos. Sākumā taisnojās: “Man bija smaga diena, es ne no ļauna prāta”, “Tu pati provocēji, vajadzēja brīdināt”. Pēc tam vainoja: “Tu pati esi vainīga, normāla sieviete tā nerīkojas”, “Tev vajadzēja saprast manus mājienus”. Bet beigās pārgāja uz: “Kam tu vispār esi vajadzīga”, “Vēl arī tev ir problēmas ar dzērieniem, spriežot pēc visa”.
Es bloķēju katru numuru, katru kontu. Metodiski, mierīgi. Pat nelasīju līdz galam. Inesei izstāstīju visu stāstu pie kafijas.
– Zini, Ines, – es sēdēju viņas virtuvē un dzēru kafiju, – tas izklausīsies dīvaini, bet es esmu pateicīga šiem salātiem. Iedomājies, ja viņš toreiz būtu savaldījies? Mēs sāktu tikties. Es iemīlētos. Bet pēc pusgada viņš tik un tā parādītu savu seju. Taču es jau būtu emocionāli iesaistīta. Varbūt pat dzīvotu kopā ar viņu. Un tad būtu daudz briesmīgāk.
– Tev ir taisnība, – Inese ielēja vēl kafiju. – Zini, kas ir pats briesmīgākais? Tādu ir kaudzēm. Viņi var mēnešiem tēlot pieklājīgus cilvēkus. Gudrus, interesantus, saprotošus. Bet pēc tam – blaukš, un maska nokrīt.
– Tagad būšu gudrāka, – es apsolīju. – Maksimāli divas nedēļas sarakstes, pēc tam uzreiz tikšanās. Labāk uzreiz saprast, ar ko ir darīšana.
Pusgadu vēlāk
Ir pagājis pusgads. Es joprojām esmu tajā saitē, reizēm sarakstos ar vīriešiem. Tiekos uz kafiju, pastaigājos pa Mežaparku. Nekā nopietna pagaidām nav, bet es nesteidzos. Piecdesmit divu gadu vecumā precīzi zini, ko NEgribi. Un tā jau ir puse no panākumiem. Zane nesen pajautāja, kā iet privātajā frontē.
– Zini, mamm, es ar tevi lepojos. Tu nepadevies pēc tā stāsta.
– Bet kāpēc lai padotos? – es pasmaidīju. – Viens neadekvāts cilvēks nenozīmē, ka visi tādi ir. Vienkārši tagad es zinu, kam pievērst uzmanību.
Vakar biju tajā pašā itāļu restorānā. Bet šoreiz ar draudzenēm – svinējām Ineses dzimšanas dienu. Pasūtīju Cēzara salātus, karbonāras pastu un glāzi baltā sausā. Tāpēc, ka es to varu sev atļauties. Un ziniet ko? Tas bija brīnišķīgi.
P.S. Ja jūs ar kādu tiekaties tiešsaistē – nevelciet garumā ar klātienes tikšanos. Nopietni. Mēnesis sarakstes nav cilvēka iepazīšana, tā ir ilūzijas radīšana. Cilvēki var mēnešiem nēsāt maskas. Bet īstā seja bieži izlien visvienkāršākajās situācijās – kad vajag pasūtīt ēdienu, sadalīt rēķinu vai atrisināt sadzīves jautājumu. Un vēl. Ja vīrietis jau pirmajā randiņā sarīko ko tādu tāpēc, ka jūs pasūtījāt salātus un pastu – bēdziet. Vienkārši celieties un ejiet prom. Tāpēc, ka tālāk būs tikai sliktāk. Tas vienmēr ir par kontroli, nevis par naudu.
Sargājiet sevi.
