Tajā naktī… es gulēju uz dīvāna viesistabā, ietinusies pledā. Es sapratu, ka vairs tā nevar. Bija jāpieņem lēmums.
No rīta es sakrāmēju nelielu somu — pašas nepieciešamākās lietas, kosmētikas somiņu, klēpjdatoru. Andris klusējot vēroja mani no guļamistabas durvīm.
— Nedari tā. Parunāsim, — viņš klusi teica.
— Mums nav par ko runāt. Tu izdarīji savu izvēli. Izklaidējies ar savu Anita tālāk.
— Nav nekādas Anitas tādā nozīmē, kādu tu domā! — viņa balsī parādījās izmisums. — Tā ir tikai… programma!
— Programma? — es iesmējos. —Programma, kurai tu saki “Anita, tu mana gudriniece”? Neko oriģinālāku nespēji izdomāt? Es braucu pie mammas.
Lasi vēl: Marinēti āboli burkās pēc vecas receptes – vasaras garša visai ziemai
Es aizgāju garām viņam, neskatoties acīs. Mamma mani sagaidīja uz sliekšņa. Uzmanīgi noklausījusies manu saraustīto stāstu, viņa teica:
— Es vienmēr zināju, ka viņš ir pārāk kluss! Klusos ūdeņos, meitiņ, velni mājo! — viņa ielēja man tēju un mēs pasēdējām virtuvē. — Tā, nekādu šķiršanos steigā. Vispirms jāsavāc pierādījumi. Dzelzsbetona pierādījumi! Lai šķiroties viņš mums atstāj dzīvokli un maksā līdz mūža galam.
— Mamm, kādi uzturlīdzekļi, mums nav bērnu…
— Tas nav svarīgi! — viņa atmeta ar roku. — Tev pašai! Tu taču viņam sevi veltīji, zupas vārīji.
Vakarā Andris mani burtiski pārpludināja ar ziņām: «Atgriezies, lūdzu», «Mums jāpārrunā», «Tu visu nepareizi saprati». Es tās lasīju un neatbildēju.
Nākamajā dienā es atgriezos mūsu dzīvoklī, kad Andra nebija mājās, aizbildinoties, ka gribu paņemt atstātās lietas. Mans plāns bija vienkāršs, bet riskants. No somiņas izvilku miniatūru diktofonu, ko biju no rīta nopirkusi elektronikas veikalā. Ieslēdzu ierakstu un iebāzu ierīci dziļi zem viesistabas dīvāna, aiz kājas, pavēršot mikrofonu istabas vidū. Tas bija zemiski un negodīgi, es to sapratu. Bet es gribēju uzzināt patiesību par katru cenu.
Naktī, kad pēc maniem aprēķiniem Andris atkal sarunājās ar savu mīļoto, es sapratu, ka vairs nevaru vienkārši sēdēt un gaidīt. Man vajadzēja dzirdēt visu ar savām ausīm.
Es izsaucu taksi un devos pie mūsu nama
Lūdzu šoferi izlaist mani aiz stūra, izkāpu un, ietinusies mētelī, piegāju pie ēkas. Es apstājušos koku ēnā gandrīz zem mūsu logiem. Pacēlu galvu un skatījos uz siltu gaismas plankumu viesistabā, kur reiz bija mana dzīve, jūtoties kā sliktas filmas varone. Un tad es ieraudzīju viņa ēnu. Viņš gāja pa istabu turp-atpakaļ, aktīvi žestikulējot, kā diskutējot ar kādu.
Nākamajā dienā, kad Andris bija darbā, es atkal atgriezos dzīvoklī. Uz galda stāvēja vāze ar maniem mīļākajiem ziediem un zīmīte: “Es tevi ļoti mīlu. Lūdzu, parunāsim. Andris.” Es zīmīti aizsviedu. Maigums šobrīd bija nevietā.
Zem dīvāna atradu diktofonu, ieslēdzu — ilgi bija klusums, līdz beidzot atskanēja Andra balss:
“Anita, aktivizācija.”
“Labvakar. Kā varu palīdzēt?” — atbildēja mehānisks sievietes balss tonis.
Lasi vēl: Personības tests: Cik suņus redzat attēlā
Tā bija viņa — “Anita”. Sekoja smieklīgs dialogs: viņš prasīja palaist skriptu, bet balss ieslēdza kaut kādu vecu dziesmu. Kad viņš palūdza laika prognozi, tā sāka diktēt ābolu šarlotes recepti. Es sēdēju uz grīdas un nesapratu — vai viņš runā ar sievieti vai ar datoru?
Tad mani pārņēma apjausma: “Anita” ir programma. Viņš tiešām ar to strādāja! Viņa “mīļā”, ar kuru es viņu greizsirdīgi salīdzināju, izrādījās mākslīgais intelekts. Man kļuva kauns. Es biju viņu apvainojusi, izjaukusi mieru… tikai dēļ kļūdainas programmas.
Kad Andris atgriezās, es biju pagatavojusi vakariņas. Mēs klusējām, līdz es teicu:
“Piedod. Es kļūdījos. Kas ir tā ‘Anita’?”
Viņš pasmaidīja:
“Virtual Assistant System with Integrated Linguistic Intelligence and Speech Analysis — īsi sakot es viņu saucu par Anitu. Es vadu projektu.”
Viņš ieslēdza datoru. Uz ekrāna iemirdzējās zilgana sfēra.
“Anita, kas ir mīlestība?”
“Mīlestība — tas, kad tu dod pēdējo picas gabalu, kaut pats to gribi.”
Es sāku smieties. Izrādījās, viņš naktīs runāja ar programmu, nevis mīļāko. Vakarā mēs abi ar Andri un “Anitu” smējāmies un testējām viņu kopā. Viņa sajauca komandas, mulsināja un reizēm izteica asprātības. Rīts pēc rīta Andris ar viņu rīkoja “plānošanas sapulces”, bet es pasmējos: “Vienkārši pret viņu vajag sievišķīgu pieeju.”
Kad projekts bija pabeigts, Andris atnesa man dāvanu — jaunu viedo kolonnu ar “Anitu” iekšā.
“Prieks jūs redzēt, mīļā,” atskanēja balss. “Jūsu Wi-Fi parole ‘AndrisLovesYou5’ — ļoti mīļa, bet nedroša.” Mēs smējāmies ilgi. Tagad viņa ir kļuvusi par mūsu ģimenes daļu — pļāpīga, gudra un nedaudz traka. Reiz viņa teica:
“Jūsu attiecībās jūtu līmenis pieaudzis par 27%. Mans kļūdainais darbs jūs satuvināja.” Un tā bija taisnība. Šī dīvainā, smieklīgā pieredze mums iemācīja mīlēt, uzticēties un reizēm — pasmieties arī par sevi.
