Ieva nolika uz galda šķīvi ar plovu un apsēdās vīram pretī. Māris paņēma dakšiņu, pagaršoja, pakošļāja. Viņa seja saviebās
— Kaut kas nav kārtībā? — viņa jautāja.
— Rīsi ir pārvārīti. Un gaļas par maz. Mammai plovs ir irdens, katrs rīsu graudiņš atsevišķi. Bet šeit ir kaut kāda putra.
Ieva klusēja. Astoņu laulības gadu laikā viņa bija pieradusi pie šādām piezīmēm. Sautējums nav pietiekami sāļš, kotletes ir pārceptas, salāti sagriezti pārāk rupji. Vienmēr kaut kas nav labi. Vienmēr salīdzināšana ar mammu. Vīramāte Ausma tiešām gatavoja labi. Ieva to atzina. Sieviete visu mūžu bija pavadījusi virtuvē, izaudzinājusi trīs bērnus, pabarojusi simtiem viesu. Pieredzi nevar zaudēt. Bet Ieva arī centās. Pirka produktus, stāvēja pie plīts, eksperimentēja ar receptēm. Gribējās iepriecināt vīru.
Tikai vīrs nepriecājās. Ēda klusējot, reizēm noteica “hm”, reizēm saviebās. Slavēja reti, kritizēja bieži. Ieva to norakstīja uz raksturu — Māris vispār bija skops uz slavēšanu. Darbā viņu novērtēja par prasīgumu. Mājās šis prasīgums pārvērtās mūžīgā neapmierinātībā. Tajā vakarā kaut kas nogāja greizi. Varbūt bija sakrājies. Varbūt vienkārši nogurums. Ieva visu dienu bija pavadījusi uz kājām — darbs, veikals, gatavošana. Gribējās dzirdēt kaut vienu pateicības vārdu. Bet dzirdēja par pārvārītiem rīsiem.
— Māri, es trīs stundas gatavoju šo plovu. Tu varētu vienkārši pateikt paldies.
— Par ko paldies? Par to, ka nav garšīgi?
— Par to, ka es vispār gatavoju. Katru dienu. Pēc darba.
— Un kas tur tāds? Visas sievas gatavo.
— Ne visas. Un ne visas katru dienu dzird, ka dara to slikti.
Māris pastūma šķīvi malā.
— Iev, nu ko tu uzvilcies? Es vienkārši pateicu, ka mammai plovs ir labāks. Tas ir fakts. Tu gatavo sliktāk nekā mana mamma. Tā vienmēr ir bijis. Es ciešos, īpaši nesūdzos. Bet tu uzreiz lien pudelē.
Ieva skatījās uz viņu un juta, kā kaut kas iekšā salūst. Ciešos. Īpaši nesūdzos. Tātad lūk, kā viņš to redz. Viņa astoņus gadus cenšas, bet viņš — ..
— Labi, — viņa mierīgi teica. — Vairs nebūs jāciešas.
— Kādā ziņā?
— Es vairs negatavošu. Ja jau man nesanāk — es pat nemēģināšu.
Māris pasmīnēja.
— Ej nu. Rīt pāries un aizmirsīsi.
— Redzēsim.
Viņa piecēlās no galda un aizgāja uz istabu. Plovs palika uz galda — neapēsts, nemīlēts.
“Viņa domāja, ka ir atradusi sponsoru, bet es viņai izrakstīju rēķinu” stāsta Andris
Nākamajā rītā Ieva pagatavoja brokastis tikai sev. Cepta ola, grauzdiņš, kafija. Māris iznāca virtuvē, paskatījās uz tukšo galdu.
— Bet man?
— Ledusskapī ir siers un desa. Vari uztaisīt sviestmaizi.
— Iev, pietiek pūsties.
— Es nepūšos. Es vienkārši negatavoju. Tu pats teici — man slikti sanāk. Kāpēc mocīt tevi un sevi?
Māris nošņāca, izņēma maizi, greizi uzsmērēja sviestu, uzlika desas šķēli. Apēda stāvot kājās, uzdzerot aukstu tēju no vakardienas tējkannas. Uz darbu aizgāja puktīgs. Ieva novāca traukus un arī aizbrauca uz darbu. Pirmo reizi daudzu gadu laikā rīts bija mierīgs. Nebija jālec augšā sešos, lai paspētu pagatavot brokastis. Nebija jādomā, ko nopirkt vakariņām. Brīvība. Vakarā viņa pārnāca mājās, pārģērbās, apsēdās skatīties seriālu. Māris ieradās septiņos — izsalcis, drūms.
— Vakariņas būs?
— Nē.
— Vispār nebūs?
— Vispār. Saldētavā ir pelmeņi. Katls skapī, ūdens krānā, sāls plauktā. Tiksi galā.
Māris skatījās uz viņu kā uz citplanētieti. Astoņu laulības gadu laikā Ieva ne reizi nebija atteikusies gatavot. Lai cik grūti bija — gatavoja. Nogura — gatavoja. Visu laiku tik un tā gatavoja. Bet te — nē.
— Tu nopietni?
— Absolūti.
Viņš aizgāja uz virtuvi. Ieva dzirdēja, kā viņš grabina katlus, kā tek ūdens, kā aizveras ledusskapja durvis. Pēc pus stundas viņš parādījās ar šķīvi pārvārītu pelmeņu. Puse bija salipuši, puse izjukuši. Viņš ēda klusējot, skatoties televizorā.
Tā pagāja nedēļa
Ieva gatavoja tikai sev — kaut ko vienkāršu, ātru. Salātus, omleti, sviestmaizi. Māris pārtika no pelmeņiem, cīsiņiem un ēdiena piegādēm. Nauda kusa kā sniegs. Agrāk viņi tērēja ēdienam ap simts eiro nedēļā, tagad viena piegāde vien izmaksāja krietnu summu. Otrajā nedēļā Māris mēģināja aprunāties.
— Iev, nu pietiek jau. Es sapratu, ka man nebija taisnība.
— Par ko nebija taisnība?
— Nu… pateicu par daudz.
— Ko tieši tu pateici par daudz?
Viņš saminstinājās. Varēja redzēt, ka atvainoties viņš neprot. Visu mūžu viņu slavēja, novērtēja, pielāgojās viņam. Mamma gatavoja to, ko viņš mīl. Sieva gatavoja to, ko viņš mīl. Un te pēkšņi — dumpis.
— Nu, par mammu pateicu. Salīdzināju. Nevajadzēja.
— Un kas tālāk?
— Sarunājam, ka tu atkal gatavosi, bet es vairs nekritizēšu.
Ieva pakratīja galvu.
— Nē, Māri. Tā neies krastā.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tu nesaprati galveno. Runa nav par to, ko tu pateici. Runa ir par to, ko tu domā. Astoņus gadus tu uzskatīji, ka es slikti gatavoju, un cieties aiz žēlastības. Astoņus gadus es centos, bet tu augstprātīgi saviebies. To nevar izlabot ar vienu “piedod”.
— Un ko tu gribi?
— Gribu, lai tu saproti, kā tas ir — katru dienu pēc darba stāvēt pie plīts. Kā tas ir — plānot ēdienkarti, pirkt produktus, gatavot, novākt aiz cita dien dienā, mazgāt traukus, berzt piedegušo pannu. Un tas viss — cilvēkam, kurš pat paldies nepateiks.
Māris klusēja. Varēja redzēt, ka viņš ir apjucis. Šādu pavērsienu viņš negaidīja.
— Mēnesis, — Ieva teica. — Dod man mēnesi. Gatavo pats, pērc pats, plāno pats. Un tad parunāsim.
— Mēnesi? Es taču neprotu.
— Iemācīsies. Es arī nepratu, kad mēs apprecējāmies. Iemācījos.
Nākamās nedēļas bija pārbaudījums abiem
Māris mēģināja gatavot — ar mainīgiem panākumiem. Pirmais borščs sanāca ūdeņains un bezgaršīgs. Kotletes uz pannas izjuka. Rīsi salipa kamolā — likteņa ironija. Viņš ēda savu veikumu ar skābu ģīmi, bet ēda. Ieva vēroja, neiejaucoties. Reizēm gribējās pačukstēt priekšā — mazāk ūdens, lielāku uguni, neaizmirsti pasālīt. Bet viņa klusēja. Lai mācās pats, tāpat kā savulaik mācījās viņa.
Ap trešo nedēļu Māris sāka mainīties. Sāka iet uz veikalu ar telefonu — pierakstīja, kas jānopērk. Skatījās video ar receptēm, lasīja kulinārijas vietnes. Kādu dienu viņš pārnāca no darba ar produktu maisu un svinīgi paziņoja:
— Šodien gatavošu plovu. Pēc receptes.
Ieva pamāja. Plovs — ar to viss sākās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
