Viņa sēdēja istabā un klausījās, kā vīrs rosās pa virtuvi. Grabēja katls, čurkstēja eļļa, smaržoja pēc ceptiem sīpoliem un burkāniem. Pagāja stunda, otra. Beidzot Māris pasauca viņu pie galda. Plovs izrādījās tīri labs. Ne ideāls — ķimenes bija iekritušas nevienmērīgi, gaļa vietām par cietu. Bet rīsi bija irdeni. Katrs graudiņš atsevišķi.
— Nu, kā ir? — viņš ar cerību jautāja.
Ieva pagaršoja. Padomāja.
— Garšīgi. Tiešām garšīgi.
Māris atplauka. Kā bērns, kuru paslavēja par zīmējumu. Ieva skatījās uz viņu un saprata — re, kur tas ir. Tas, ko viņa gaidīja astoņus gadus. Vienu vārdu “garšīgi”. Vienu atzinību, ka viņas darbam ir nozīme.
— Tagad tu saproti? — viņa klusi jautāja.
— Ko saprotu?
— Kā tas ir — censties un gaidīt novērtējumu. Baidīties, ka pateiks “slikti”. Cerēt, ka pateiks “garšīgi”.
Māris brīdi klusēja. Nolika karoti.
— Saprotu. Trīs stundas atdevu šim plovam. Un visu laiku domāju — a ja nu nesanāks? Ja nu tu pateiksi, ka nav garšīgi?
— Un kādas sajūtas?
— Draņķīgas. Ja godīgi — draņķīgas. Tik daudz pūļu, bet beigās — neziņa. Un tu tā katru dienu?
— Katru dienu. Astoņus gadus.
Viņš paņēma viņas roku.
— Piedod man. Es tiešām nesapratu. Domāju — kas tur tāds, gatavošana. Sameti produktus katlā, pamaisīji — gatavs. Bet tas, izrādās… ir grūti.
— Grūti. Un vēl grūtāk ja nenovērtē.
— Es novērtēšu. Es apsolu.
— Redzēsim.
Lasi vēl: Kad Aigars(53) teica “Man vienalga, cik tu nopelni”, es sapratu, kas notiks tālāk un nekļūdījos
Mēnesis pagāja
Ieva atgriezās virtuvē — nevis tāpēc, ka vīrs palūdza, bet tāpēc, ka pati sagribēja. Bija sailgojusies pēc gatavošanas, lai cik dīvaini tas neliktos. Bet tagad viss bija citādi. Māris palīdzēja. Tīrīja dārzeņus, mazgāja traukus, klāja galdu. Garšoja un slavēja — patiesi, nevis tikai atzīmes pēc. Reizēm piedāvāja pagatavot kaut ko pats — tos pašus pelmeņus, kurus bija iemācījies veidot, vai brokastīs ceptu olu. Vīramāte Ausma atbrauca ciemos pēc mēneša. Ieva pagatavoja pusdienas — skābu kāpostu zupu, pīrādziņus, kompotu. Gaidīja ierasto salīdzināšanu.
— Garšīgi, Ieviņ, — teica vīramāte. — Ļoti garšīgi. Māri, tev ir paveicies ar sievu.
Ieva no pārsteiguma gandrīz izmeta pavārnīcu no rokām. Astoņu gadu laikā — neviens kompliments no vīramātes. Un te pēkšņi — paveicies ar sievu. Vēlāk, kad Ausma aizgāja atpūsties, Ieva jautāja vīram:
— Tu viņai kaut ko pateici?
— Pateicu. Ka biju muļķis. Ka salīdzināju tevi ar viņu un apvainoju. Ka tu mēnesi negatavoji, un es sapratu, kāds tas ir darbs.
— Un ko viņa?
— Pateica, ka es tiešām esmu muļķis. Ka jebkura sieviete ir pelnījusi pateicību par to, ka baro ģimeni. Un ka viņa pati ir vainīga — bija mani izlaidusi.
Ieva pasmaidīja. Pirmo reizi ilgā laikā viņai kļuva viegli ap sirdi. Ne tāpēc, ka vīramāte paslavēja. Bet tāpēc, ka vīrs bija mainījies. Pa īstam, nevis tikai vārdos. Viņa atcerējās to vakaru ar plovu, to frāzi — “tu gatavo sliktāk nekā mana mamma”. Viens teikums, kas apgrieza visu kājām gaisā. Ja viņš to nebūtu pateicis — viņa tā arī būtu cietusies, klusējusi. Bet tā — sapurinājās, parādīja raksturu, lika cienīt savu darbu.
Reizēm vajag tādu sapurināšanu. Reizēm vajag apstāties un pateikt: pietiek. Ne tāpēc, ka vairs nemīli, ne tāpēc, ka gribi aiziet. Bet tāpēc, ka mīlestība — tā nav tikai pacietība. Tā ir arī cieņa. Pret cita darbu, pret cita laiku, pret cita jūtām. Māris to saprata. Vēlu, bet saprata. Un tagad katru reizi, aizejot no galda, viņš teica divus vārdus: “Paldies, garšīgi”. Tikai divi vārdi. Bet Ievai tie nozīmēja vairāk nekā tūkstošiem citu.
Virtuvē atkal smaržoja pēc mājas ēdiena. Pēc zupas, pīrāgiem, ceptiem kartupeļiem. Ieva gatavoja ar prieku — nevis pienākuma pēc, nevis aiz bailēm no kritikas. Bet vienkārši tāpēc, ka gribēja iepriecināt ģimeni. Un zināja, ka viņas centieni tiks novērtēti. Tā laikam arī ir laime. Ne tad, kad viss ir ideāli. Bet tad, kad tevi redz, dzird un pasaka paldies. Par katru dienu, par katrām pusdienām, par katru zupas šķīvi. Par to, ka tu esi.
