Mātes dienai vajadzēja būt priecīgai. Anna rūpīgi gatavojās vīramātes vizītei: mirdzoši tīri izmazgāja dzīvokli, izcepa ābolu pīrāgu, kura recepti savulaik bija iedevusi pati Māra Ozola
Ar Paulas palīdzību uzzīmēja skaistu apsveikuma kartīti ar margrietiņām. Galvenā dāvana bija praktiska un, kā Annai šķita, ļoti nepieciešama – mūsdienīgs elektriskais sildītājs ar sešiem sildīšanas režīmiem un masāžas funkciju. Mārai Ozolai bieži bija problēmas, un Anna patiesi cerēja, ka šis sīkrīks viņai kļūs par glābiņu. Edgars, kā parasti, ieņēma neitrālu pozīciju.
– Ko tu satraucies, mamma priecāsies par jebkuru dāvanu, – viņš teica, sēžot pie televizora ar pulti rokā.
Anna nopūtās. Viņš nesaprata, ka dāvana vīramātei nav tikai formalitāte, bet vesela misija, kur katrs nepareizs solis solīja ar aukstu “spēli” mēnešiem ilgi. Māra Ozola ieradās tieši pulksten četros, kā bija norunāts. Viņas rokās bija milzīgs, cieši piebāzts iepakojums no audumu un rokdarbu veikala.
– Priecīgus svētkus! – Anna palīdzēja viņai novilkt mēteli.
– Paldies, Anniņ, – Māra Ozola ar vērtējošu skatienu pārlaida dzīvoklim. – Ziedi, es skatos, jums jau sāk vīst. Vajadzēja naktī pievienot cukuru verdošam ūdenim, es tev simts reizes teicu.
Anna atturīgi pasmaidīja. “Sākas,” zibēja viņas galvā.
Pie galda pirmās pusstundas pagāja mierīgi. Paula lepni pasniedza vecmāmiņai savu kartīti. Māra Ozola skaļi noskūpstīja mazmeitu un teica:
– Lūk, tā ir dāvana. No sirds.
Anna sajuta nelielu emociju vilni, bet izlikās, ka nav pamanījusi. Beidzot pienāca laiks apmainīties ar galvenajām dāvanām.
Māra Ozola ar triumfējošu skatu pasniedza Annai savu milzīgo paku.
– Ņem, meitiņ. To tev pietiks visam mūžam.
Anna ar ziņkāri attaisīja papīru. Iekšpusē atradās kaudze ideāli izgludinātu, kvadrātā salocītu linu dvieļu ar rokām darinātu izšuvumu: gaiļi, ģeometriski raksti, stilizēti ziedi. Dvieļi bija biezi, labi, bet to izskats bija… muzeja cienīgs.
– Vai tie ir… vecmāmiņas? – piesardzīgi jautāja Anna.
– Kādas vecmāmiņas?! – Māra Ozola sacīja, saķerot galvu. – Es tos izšuvu pati. Apmēram pirms trim gadiem. Tā taču ir manta, Anniņ. Mantojums tev un Paulai. Tādas lietas ģimenē sargā. Es, piemēram, joprojām izmantoju savas mammas galdautus, tiem jau ir sešdesmit gadu.
Anna paņēma rokās augšējo dvieli. Tas bija stingrs un smaržoja pēc ka senatnīga. Sieviete iztēlojās, kā viņa ar to noslauka seju pēc dušas vai pakar to mūsdienīgā vannas istabā ar hromētiem rokturiem un stikla plauktu.
– Paldies, Māra, – viņa teica, cenšoties balsī ielikt pēc iespējas vairāk siltuma. – Ļoti… sirsnīgi. Es tos sargāšu.
– Tas ir pareizi, – apmierināti pamāja vīramāte. – Un tagad rādi savu dāvanu. Interesanti, ko tagad ir modē dāvināt.
Anna ar pamatīgu uztraukumu pasniedza vīramātei svētku kasti. Māra Ozola noņēma vāku, pabīdīja malā balto gofrēto papīru un ielūkojās saturā. Viņas sejā nebija ne prieka, ne pārsteiguma, tikai neizpratne.
– Kas tas tāds?
– Tas ir elektriskais sildītājs. – Anna entuziastiski sāka. – Tam ir seši režīmi, var izmantot tik dažādos veidos. Un, lūk, šeit ir poga – vibrācijas masāža. Tas ir ļoti noderīgi tev. Es pati sev tādu nopirku, vienkārši brīnums, nevis lieta.
Māra Ozola klusējot izņēma sildītāju. Persiku krāsas gumijas priekšmets ar vadiem un displeju viņas rokās izskatījās neveikls.
– Tā… – viņa ievilka. – Un kur, lai šo te, ieslēdz?
– Rozetē, mammu. – ieteicās Edgars, beidzot atraujoties no televizora. – Aizraujoša lieta.
– Rozetē? – Māras Ozolas balss ieskanējās. – Tas ir man sevi jāpiesien pie rozetes? Un, ja naktī ? Vai es gulēšu ar to? Tie vadi pa visu gultu…
– Bet tas ir ļoti ērts. – Anna nepadevās, jūtot, ka zeme slīd zem kājām. – Un drošs. Automātiski izslēdzas.
– Izslēdzas… – Māra Ozola ielika sildītāju atpakaļ kastē, kā kaut ko netīru. – Zini, Anniņ, man ir brīnišķīgs sildītājs. Es to ielieku mikroviļņu krāsnī uz divām minūtēm – un viss. Nekādu vadu. Un tas man kalpo jau divdesmit gadus. Bet šis… – viņa pamāja ar galvu uz kastes pusi, – pēc gada sabojāsies, kā jau viss tagad. Tikai nauda vējā.
Gaisā valdīja smags klusums. Paula nobijusies skatījās te uz mammu, te uz vecmāmiņu. Edgars sāka grozīties krēslā.
– Es gribēju labāk, – klusi teica Anna.
Viņai bija ļoti grūti to dzirdēt. Viņa veltīja laiku, izvēlējās, lasīja atsauksmes, un tas viss – dāvanai, ko nosauca par “naudu vējā”.
– Labāk? – Māra Ozola pacēla skatienu, un viņas acīs sastinga vecs aizvainojums. – Anniņ, “labāk” – tas ir šādi, – viņa iebakstīja pirkstu savu dvieļu kaudzē. – Tas ir uz visu mūžu. To es ar savām rokām, tev. Bet tu man uzdāvināji kaut kādu ķīniešu nieku, ko es pat nespēšu lietot. Es šajās jūsu pirkšanās nesaprotu. Man instrukcija jālasa angliski? Es taču tos ķeburus nesaprotu.
– Tur ir instrukcija latviski. – Anna neizturēja. Viņas pacietība beidzās. – Un tas nav nieks, bet noderīga lieta. Un es nevaru lietot jūsu dvieļus, Māra. Tie ir asi un neuzsūc mitrumu. Un tie nekārsies manā vannas istabā, kur viss ir high-tech stilā. Tas nav mans stils. Bet es to nebūtu teikusi ja vien jūs nepateiktu to ko tikko pateicāt. Visam ir savas robežas un cieņa pret otru.
Viņa to pateica, izlaižot ārā to, kas krājās gadiem. Vīramāte sastinga, viņas seja izstiepās.
– Ā… nav tavs stils… – viņa čukstēja. – Es pie tiem sēdēju trīs gadus. Katru vakaru. Un tev, izrādās, “nav tavs stils”. Tātad mans darbs, mana mīlestība, mans laiks – tas nav tavs stils. Skaidrs.
– Mammu, viņa to nedomāja. – sarunā iejaucās Edgars, ceļoties no dīvāna.
– Nevajag Edgar. – stingri teica Māra Ozola, neatraujot skatienu no Annas. – Viss ir skaidrs. Tu uzskati manas dāvanas par nemodernām, bet es tavas – par bezjēdzīgām un tukšām. Mēs runājam dažādās valodās.
– Bet kāpēc dāvanai jābūt “uz visu mūžu”? – iesaucās Anna. – Kāpēc tā nevar būt vienkārši ērta un patīkama tagad? Es negribu glabāt dvieļus priekš Paulas. Es gribu, lai tie tiktu likti lieta tagad. Tāpat kā mans sildītājs varētu kalpot jums, ja jūs dotu tam iespēju.
– Kalpot? – Māra Ozola rūgti pasmaidīja. – Tu gribi, lai es izmetu savu veco, pārbaudīto sildītāju un sāktu kalpot šai… plastmasas kastei? Nu nē, dārgā. Es vēl neesmu tik ļoti atpalikusi no dzīves, lai mainītu īstas, mūžīgas lietas pret jūsu mirkļa nieciņiem.
– Tas nav nieciņš. Tās ir rūpes par jums.
– Rūpes? – Vīramāte piecēlās. – Rūpes – tas ir tad, kad jūti, kas cilvēkam ir vajadzīgs. Bet tev ir vienalga, kas man ir vajadzīgs. Tev galvenais – tikt vaļā ar modernu nieku, uzlikt ķeksīti, “dāvana vīramātei nopirkta”. Un mani dvieļi tev – vienkārši krāms, kas neiederas tavā stilā. – viņa strauji pagriezās un devās uz priekštelpu.
– Mammu, kur tu ej? – Edgars nobijies teica.
– Mājās. Te pie jums ir pārāk… moderni man. Un nesmaržo pēc pīrāga, bet pēc kaut kādas plastmasas.
– Māra, pagaidiet… – Anna saprata, ka viss ir aizgājis pārāk tālu, bet apturēt sievieti vairs nebija iespējams.
– Nē, Anniņ, es visu sapratu. Ļoti labi sapratu. Paldies par… sildītāju, – viņa izrunāja šo vārdu ar tādu ironiju, ka Annai kļuva neomulīgi – Un manus dvieļus tu vari izmest. Ja tie nav tavs stils vai nodot muzejā.
Māra Ozola aizvēra durvis. Dzīvoklī iestājās klusums. Uz galda gulēja divas dāvanas, kas bija pārvērtušās par savstarpējas vārdu apmaiņas zīmogu. Izšūti dvieļi, kuros bija ielikta dvēsele, un mūsdienīgs sildītājs, kurā bija ielikta vēlme palīdzēt.
Edgars klusējot skatījās pa logu. Anna nolaidās krēslā un pievērsa skatienu persiku krāsas gumijā, kas spiedās ārā no kastes.
– Aiznesīšu to atpakaļ, – īsi noteica viņa un pasmaidīja.
Edgars pagriezās pret sievu, un viņa sejā parādījās patiess kairinājums un dusmas.
– Kāpēc vajadzēja tā ar mammu? Kāpēc teikt visus šos vārdus?
– A viņa kāpēc tā izdarīja? – Anna sarauca pieri. – Turklāt Māra sāka pirmā. Es no visas sirds viņai sildītāju nopirku, a viņa…
Edgars saprata, ka, ja turpinās izteikt savu neapmierinātību un viņu vainot, viņi sakonfliktēs.
– Jūs, laikam, nekad nespēsiet normāli komunicēt, – norūpējies nopūtās vīrietis. – Apnikuši jau šie teātri..
Māra Ozola pēc visa šī neparādījās dēla un vedeklas mājā. Reizi nedēļā, sestdienās, viņa viņam piezvanīja un, uzzinot, ka viss ir labi, nolika klausuli.
Atziņa
Patiesas rūpes un mīlestība slēpjas nevis dāvanas cenā vai modernumā, bet gan tās saderībā ar saņēmēja pasauli. Dāvana, kas kalpo kā “mīlestības valoda”, būs dārgāka par jebkuru lietu, kas izvēlēta, lai apmierinātu dāvinātāja gaumi. Mēs visi runājam dažādās mīlestības valodās – lai attiecības plauktu, ir jāiemācās sarunāties un klausīties valodā, kuru saprot otrs.
