Norberts paskatījās uz mani. Tad atspiedās pret krēsla atzveltni un pasmaidīja. Pirmo reizi visa vakara gaitā viņš pasmaidīja dabiski un sirsnīgi.
— Gaidīju, ka būs garlaicīgi, — viņš atzinās. — Domāju, pasēdēsim stundu, es tevi izklaidēšu ar stāstiem par saviem panākumiem darbā, tu mani — ar stāstiem par bērniem un kaķiem, un tad aiziesim katrs savu ceļu uz visiem laikiem. Bet te… tu it kā paņēmi lupu un atvēri mani piecās minūtēs. Ir nedaudz bailīgi, bet tajā pašā laikā patīkami. Tiešām.
Un mēs sākām sarunāties. Sākumā piesardzīgi, taustoties, kā pēc konflikta, kurš pēkšņi beidzies ar pamieru. Mēs tā nosēdējām gandrīz stundu. Kad izgājām ārā, bija jau vēls vakars, smidzināja smalks lietus, un ielu laternas atspīdēja slapjajā asfaltā, radot tādu nedaudz nostalģisku noskaņu.
— Vai drīkstu tevi pavadīt? — viņš pajautāja. Jau bez tās muļķīgās pašpārliecinātības.
— Esmu ar automašīnu, paldies.
— Tad vai es drīkstu piezvanīt? Rīt? Vai parīt? Man vajag “apstrādāt” šo vakaru. Tu it kā… parādīji man spoguli. Nepatīkamu, bet ļoti vajadzīgu.
— Zvani, — es noteicu, paraustot plecus. — Numurs tev ir.
Atgriezos mājās. Galvā bija tukšums un troksnis vienlaikus. Kas tas vispār bija? Pirmais randiņš? Prāta duelis? Kaut kā jauna sākums? Vai vienkārši kārtējais kuriozs, ko es stāstīšu draudzenēm? Es nezināju. Bet vienu es zināju skaidri — gulēt neiešu vēl ilgi. Jo iekšā viss dūca kā transformatora būda. Un šī dūkšana saucās — dzīve. Īsta, brīžiem nemierīga un pat muļķīga, bet patiesa.
Izvilku telefonu un iegāju viņa sociālajos tīklos (nu, kurš gan tā nedara pēc iepazīšanās?). Pārlapoju viņa profilu. Bildes ar draugiem, bildes pie topošajām jaunceltnēm. Un nevienas sievietes. Vispār nevienas. Pēdējo piecu gadu laikā — nevienas. Savādi. Mince uzlēca uz palodzes un iebāza savu slapjo degunu manā plaukstā. Es viņu paglaudīju un skaļi noteicu:
— Nu ko, Mincīt, izskatās, ka tavas saimnieces dzīvē ir sācies jauns seriāls. Saucas “Varbūt iegaršosies”. Kā domā, ir vērts skatīties tālāk vai labāk izslēgt, kamēr nav par vēlu?
Mince klusēja, lēni mirkšķinot savas dzeltenās acis. Bet es zināju — viņa visu saprot.
