Liktenis patiešām prot dot mācības. Reizēm spēcīgas, reizēm nozīmīgas. Bet vienmēr taisnīgas. Un vienmēr dodot otro iespēju tiem, kas ir gatavi mainīties
Mairis rokās cilāja jaunā autobusa atslēgas un nespēja noticēt savai laimei. Beidzot viņš atbrīvosies no mūžīgajiem bojājumiem, no šīm bezgalīgajām naktīm aukstā garāžā ar uzgriežņu atslēgu rokās. Taču autoparka direktors Jānis ātri vien atgrieza viņu no debesīm uz zemes.
— Apsveicu, Mairi, — direktors uzsita viņam uz pleca. — Tev ticis piepilsētas maršruts caur Bausku un Vecumniekiem. Tu taču zini, kādi tur ceļi.
Mairis sajuta, ka prieks aizplūst kaut kur uz leju, atstājot aiz sevis rūgtu vilšanos.
— Vai jūs nopietni, Jāni? Tur no asfalta palicis tikai nosaukums. Es jauno autobusu gada laikā pārvērtīšu metāllūžņos. Un kas tur brauc? Tikai pensionāri uz savām vasarnīcām.
— Un ko gan man vēl tur sūtīt? — direktors sarauca uzacis. — Paskaties uz mūsu šoferiem. Andrim drīz septiņdesmit. Viktoram te lapa, te nav skaidrs, kur viņš vispār ir. Pārējie ir vēl vecāki. Tu esi vienīgais jauns un stiprs.
Mairis gribēja iebilst, bet direktors jau turpināja:
— Gada beigās saņemsi labu prēmiju par sarežģītiem apstākļiem. Tāpēc neburkšķi un rīt brauc.
Nebija ko darīt. Mairis pamāja un izgāja no kabineta. Varbūt tas pat ir uz labu — vismaz alga būs pieklājīga. Nākamās pāris nedēļas pārvērtās īstā murgā. Sākumā kaut kāds džipu vadītājs viņu pēkšņi apdzina krustojumā. Mairis nobremzēja laikus, neviens necieta, taču izmeklēšana ar inspektoru aizņēma vairākas stundas un izsmēla visus pacietības krājumus.
Pēc tam pazuda maks ar dokumentiem — vai nu kaut kur izkritis, vai nozagts. Gandrīz mēnesi Mairis pavadīja, atjaunojot papīrus, vazājoties pa kabinetiem. Un vēl mamma Elīna paziņoja, ka precas. Piecdesmit astoņu gadu vecumā. Ar kaut kādu Artūru, celtnieku no kaimiņu novada.
— Mairi, es gribu, lai tu ar viņu iepazīsties, — viņa teica kādu vakaru, kad Mairis atgriezās no darba. — Viņš rīt atbrauks.
— Rīt? — Mairis bija pārsteigts. — Tik ātri?
— Nu, mēs jau trīs mēnešus tiekamies, — māte noteica. — Vienkārši neuzdrošinājos tev teikt.
Nākamajā dienā Artūrs parādījās viņu divistabu dzīvoklī ar visām savām mantām. Garš, plecīgs, ar kuplām ūsām un pārliecinātu gaitu. Viņš uzreiz aizņēma pusi skapja mammas istabā, izlika vannas istabā savus skūšanās piederumus un apsēdās uz dīvāna viesistabā, it kā šeit būtu dzīvojis vienmēr.
Mans vīrs neļāva manai draudzenei līst mūsu ledusskapī – pastāstīšu kāpēc un kā viņš viņu izjokoja
Mairis sajutās kā viesis savā paša mājā. Agrāk, atnākot no darba, viņš varēja mierīgi iekārtoties virtuvē, paēst vakariņas, paskatīties televizoru. Tagad māte un Artūrs pastāvīgi kaut ko apsprieda divatā, smējās par kaut kādiem saviem jokiem. Mairis saprata — viņiem ir tiesības uz privāto dzīvi. Bet vieglāk no tā nekļuva. Pēc nedēļas viņš savāca mantas sporta somā un izgāja pie mātes virtuvē.
— Es pagaidām padzīvošu pie Evijas.
— Kā — pie Evijas? — mamma ielaida kausu katlā. — Bet kāpēc tu tik pēkšņi?
— Negribu traucēt jums ar Artūru. Viss kārtībā, mam. Evijai ir istaba kopmītnē, vietas pietiks.
Artūrs iznāca no istabas, ar dvieli slaucīdams tikko mazgātās rokas.
— Mairim ir taisnība, Elīna. Jaunam vīrietim jāsāk veidot sava dzīve. Pie mums tā ir pieņemts — divdesmit piecu gadu vecumā dēls jau ir patstāvīgs.
Mairis neklausījās pamācībās, pamāja un devās uz izeju. Māte mēģināja viņu apturēt:
— Mairi, vismaz paēd vakariņas!
Bet Artūrs apkampa viņu ap pleciem:
— Nevajag, Elīna. Lai iet. Mēs ar tevi sarīkosim romantisku vakaru.
Māte nosarka un pasmaidīja. Mairis aizvēra aiz sevis durvis.
Viņš iedarbināja savu veco auto un brauca centra virzienā, kur paneļu daudzstāvu ēkā atradās kopmītne. Evija strādāja par dispečeri viņu autoparkā. Pirms diviem mēnešiem Mairis uzaicināja viņu uz kino, pēc tam viņi satikās vēl vairākas reizes. Dāvināja ziedus, veda uz kafejnīcu. Evija pieņēma uzmanības apliecinājumus labvēlīgi, vienu reizi pat jautāja, vai viņš grasās viņu precēt.
— Un kāpēc ne? — toreiz Mairis viņu apskāva. — Es vienmēr gribēju lielu ģimeni. Lai bērni, visi sanāk kopā pie galda, smejas. Zini, kā filmās rāda — liela māja, vecmāmiņas, vectēvi, mazbērni.
— Es nezinu, kā tas ir, — Evija paraustīja plecus. — Es uzaugu tur, kur manas ģimenes nebija.
— Tad mēs radīsim savu, — Mairis noskūpstīja viņu deniņos.
Ar to saruna beidzās. Tagad, piebraucot pie kopmītnes ar torti un margrietiņu pušķi, Mairis iedomājās, cik ļoti Evija priecāsies. Rīt pat ies iesniegt pieteikumu Domes Dzimtsarakstu nodaļā. Sāks jaunu dzīvi. Viņš uzgāja uz ceturto stāvu, pieklauvēja pie pazīstamajām durvīm. Neviens neatbildēja. Tad Mairis mēģināja atvērt — durvis bija neaizslēgtas. Viņš iegāja un sastinga.
Evija sēdēja uz gultas. Blakus Viktors, tas pats šoferis, kuru Jānis jau divreiz bija noņēmis no reisa.
Manai pamātei Elīnai ir 33 gadi, man 38; kāpēc tēvs lūdz mani finansiāli palīdzēt “jaunajai ģimenei”
Torte un ziedi izkrita Mairim no rokām. Pušķis izjuka uz grīdas.
— Mairi, tas nav tas, ko tu domā! — iesaucās Evija.
Bet Mairis jau bija pagriezies un izgājis, aizcērtot durvis. Viktors mēģināja izskriet pakaļ, murminot kaut kādus attaisnojumus, bet Mairis atgrūda viņu atpakaļ koridorā un devās prom. No kaimiņu istabām spraucās ārā ziņkārīgas sejas. Nākamās divas dienas viņš gulēja mašīnā, kas bija novietota autoparka stāvvietā. No rīta devās reisā, vakarā atgriezās un atkal iekārtojās desmitnieka aizmugurējā sēdeklī.
Darbs bija grūts. Vasarnīcu īpašnieki, atgriežoties no dārziem, aizkrāva ejas ar milzīgām somām, groziem, pašdarinātiem ratiņiem. Pārējie pasažieri pastāvīgi pukojās, pieprasīja novākt mantas. Mairis iejaucās, mēģināja ieviest kārtību, bet tas tikai vēl vairāk sabojāja garastāvokli.
Piektdien lija lietus. Pie pieturas autobusā iekāpa gados veca sieviete lillā lietusmētelī un platmalu cepurē. Mairis nodomāja kaut ko pie sevis nodomāja un aizvēra durvis. Sieviete apsēdās pie loga. Pēc viņas salonā iekāpa Līga, kontroliere. Pēc minūtes salonā sākās nesaskaņas.
— Braucat bez biļetes? — skaļi teica Līga. — Vēl uzlikusi modernu cepuri! Mairi, apturi autobusu, izsēdinām bezbiļetnieci.
— Es vienkārši maciņu mājās aizmirsu, — vecenīte runāja klusi, vainīgā balsī. — Man tikai trīs pieturas jāaizbrauc. Uz ielas taču lietusgāze. Rīt atnesīšu naudu, goda vārds.
Pasažieri sacēla troksni. Kāds atbalstīja kontrolieri, kāds pukstēja lai ātrāk atrisina jautājumu un brauc tālāk. Mairis paskatījās pulkstenī. Viņš bija sarunājis apskatīt dzīvokli Zaļajā ielā, saimniece negribīgi piekrita satikties vakarā. Nedrīkst kavēt — vairs viņa negaidīs.
Viņš izgāja no kabīnes un piegāja pie vecenītes.
— Cienītā, jūs visus aizkavējat. Man šis ir pēdējais reiss, mani gaida cilvēki. Lūdzu, izkāpiet.
— Dēliņ, nu kas tev maksātu mani aizvest? — sievietes balsī atskanēja lūgums. — Tikai divas pieturas.
— Visiem ir vienalga par tavām divām pieturām, — Mairis sajuta, kā iekšpusē kaut kas sāk vārīties. — Esat man visi apnikuši. Ej tik ārā, neaizkavē cilvēkus.
— Tev jau tā dzīvē nesokas, bet tu vēl tagad tā runā, — mierīgi teica sieviete, pieceļoties no vietas. — To tu nožēlosi.
— Vai tiešām? — Mairis pasmaidīja. — Ko tu, ragana, vai?
— Ne ragana. Vienkārši tavs liktenis. Un ar likteni jokot ir bīstami, atceries manus vārdus.
— Man jau sliktāk vairs nevar būt, — Mairis paņēma vecenīti aiz elkoņa un izveda no autobusa zem stiprām lietusgāzēm.
Viņš aizveda pasažierus līdz galapunktam, bet nepaspēja aizbraukt līdz bāzei — autobuss uzslīdēja uz slapjā asfalta. Mairis tik tikko noturēja stūri, apstājās ceļmalā un izgāja paskatīties, kas noticis. Priekšējā riepa bija tukša.
Lasi vēl: Kāpēc WhatsApp pieprasa piekļuves kodu – kas tev būtu jāzina, lai nepieļautu nopietnu kļūdu
Kaut ko murminot, viņš izņēma rezerves riteni un sāka mainīt riteni lietū. Līdz brīdim, kad viņš nokļuva bāzē, drēbes bija izmirkušas caurcaurēm. Mairis pārģērbās, iekāpa “savā vecajā auto, pagrieza atslēgu. Nekā. Mašīna klusēja.
— Tikai ne tas, — viņš noteica un devās pārbaudīt. Akumulators bija tukšs.
Viņš aizvēra motora pārsegu un devās uz izeju kājām. Pie vārtiem viņu panāca Alekss, gados vecs šoferis, kurš reizēm aizvietoja atvaļinājumā esošos kolēģus.
— Mairi, kāpēc tu soļo kājām?
— Nu, mašīna neiedarbojās.
— Sēdies, es tevi aizmetīšu.
Pa ceļam Alekss jautāja, kur vest. Mairis gribēja nosaukt dzīvokļa saimnieces adresi, bet saprata, ka jau ir par vēlu. Nācās lūgt aizvest uz mājām. Māte sagaidīja viņu durvīs.
— Mairiņ, cik labi, ka tu atbrauci! Tikai mums te ir notikusi pārkārtošana. Tavu istabu mēs ar Artūru pārtaisījām par guļamistabu. Bet viesistabā uz dīvāna tagad dzīvo Artūra brālis, Viesturs. Viņš atbrauca pie mums ciemos. Tā ka lūk…
— Skaidrs, — Mairis apgriezās un izgāja. — Dzīvojiet mierā.
— Dēliņ, tu vismaz paēd! — māte izskrēja viņam pakaļ uz kāpņutelpu.
Bet Artūrs viņu apturēja:
— Netraucē viņam, Elīna. Mairis ir pieaudzis, pats tiks galā.
Nakti Mairis pavadīja mašīnā stāvvietā. No rīta devās uz darbu, bet darbiniece Sanita, viņu apskatījusi, pakratīja galvu.
— Mairi, nav labi.
Pēc stundas viņu aizveda. Pirmās dienas viņš gandrīz necēlās no gultas. Ceturtajā dienā…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
