Ceturtajā dienā kļuva vieglāk, Mairis sāka staigāt pa koridoru, izkustēties. Pie loga koridora galā bieži sēdēja jauna sieviete ar grāmatu. Vairākas reizes viņu skatieni sastapās, viņa uzsmaidīja, bet saruna kaut kā neaizsākās. Beidzot, aptuveni pēc nedēļas, Mairis uzdrošinājās pieiet.
— Vai drīkst apsēsties?
— Protams, — sieviete atlika grāmatu malā. — Mani sauc Alise.
Viņi sāka sarunāties. Izrādījās, Alise strādā par pavāri bagātā mājā pilsētas nomalē. Saimnieks, Valters, uzauga kopā ar viņas māti, kura bija aukle viņu ģimenē. Tagad gan Alise, gan viņas māte dzīvo šajā mājā, pieskata saimniecību.
— Un ar ko jūs nodarbojaties? — jautāja Alise.
— Autobusa šoferis. Vedu starppilsētas maršrutos.
— Tas ir labs darbs, — Alise pamāja. — Palīdzat cilvēkiem.
Mairis nosarka, atceroties to vecenīti lietū. Kas tad uz viņu bija nācis, viņš joprojām nesaprata.
— Gribu mainīt darbu, — viņš atzinās. — Bet pagaidām nezinu, uz ko.
— Klausies, — Alise atdzīvojās, — bet saimnieks tieši meklē šoferi! Iepriekšējais atlaists pirms mēneša. Gribi, es tevi ieteikšu?
— Nopietni? — Mairis sajuta, kā iekšpusē iepukstējās cerība.
— Protams. Valters ir laipns, taisnīgs. Ja es teikšu, ka tu esi labs cilvēks, viņš tevi noteikti pieņems.
Nākamajā dienā pēc izrakstīšanās Mairis ieradās savrupmājā Kļavu ielā. Māja bija milzīga, trīs stāvu, ar kolonnām pie ieejas. Valters izrādījās ap četrdesmit gadu vecs vīrietis, garš, ar atklātu seju. Runāja vienkārši, bez iedomības.
— Alise par jums labi atsaucas, — viņš teica. — Vajadzīgs uzticams šoferis, kas pārzina pilsētu. Gatavs sākt?
— Jā, protams.
— Tad rīt sākat. Alga ir divreiz augstāka nekā autoparkā. Derēs?
Mairis tik tikko atturējās, lai neiesauktos aiz prieka. Tajā pašā dienā viņš aizbrauca uz autoparku iesniegt atlūgumu. Jānis viņu sagaidīja ar teikumu:
— Ko tu dari? Ko es likšu tavā maršrutā? Cilvēku jau tā trūkst! Atceries: atpakaļ nelūdzies, nepieņemšu!
Mairis pamāja un pēc trim dienām saņēma izmaksu. Jaunais darbs pārsniedza visas cerības. Automašīna bija jauna, komfortabla, ar ādas sēdekļiem un mīkstu piekari. Valters pret viņu izturējās ar cieņu, vakaros Mairis iegāja virtuvē, kur Alise gatavoja vakariņas, viņi ilgi sarunājās. Ar katru dienu Mairis arvien vairāk pārliecinājās — lūk, tā ir īstā dzīve, par kuru viņš bija sapņojis.
Kādu rītu Valters teica:
— Mairi, brauksim uz dzelzceļa staciju. Jāaizbrauc pakaļ manai auklei, Valdai. Viņa bija aizbraukusi pie māsas.
Pa ceļam saimnieks stāstīja:
— Iedomājies, nesen ar aukli notika briesmīgs stāsts. Brauca viņa autobusā, maciņu mājās aizmirsa. Un tas šoferis viņu izdzina lietū. Naktī! Kāds nelga! Ja es zinātu, kurš tas ir, pats ar viņu tiktu galā. Auklīte man ir klusa, mierīga, nevienu dzīvē nav aizvainojusi. Un pasažieri žēloja centus, neviens par viņu nesamaksāja. Labi, ka kāds jauns vīrietis ar mašīnu gadījās, aizveda līdz mājām. Lūk, tas ir godīgs rīcība.
Mairis klausījās un juta, kā iekšpusē sastingst. “Tikai ne tas,” viņš domāja. Pieturā viņiem tuvojās sieviete gados lillā lietusmētelī. Rokās viņa nesa to pašu platmalu cepuri.
— Sveiks, Valteriņ, — viņa apskāva saimnieku. — Paldies, ka sagaidīji.
Tad viņas skatiens krita uz Mairi. Viņa apstājās.
— Un kurš tas ir?
— Iepazīsties, mūsu jaunais šoferis, Mairis. Tagad viņš tevi vedīs, ja kaut kas būs nepieciešams.
Valda uzmanīgi paskatījās uz Mairi.
— Ar dvēseli kurlais cilvēks lūgumus nedzirdēs.
— Par ko tu runā? — Valters nesaprata.
— Tas ir tas pats šoferis, Valteriņ. Kurš mani atstāja lietū.
Valters nobālēja.
— Tu? — viņš pagriezās pret Mairi. — Tas biji tu?
Mairis klusēja. Ko viņš varēja teikt?
— Lūk, tavs aprēķins, — saimnieks izvilka no žaketes kabatas vairākas banknotes un iebāza tās Mairim rokā. — Un vairs neparādies.
Atlikušo dienas daļu Mairis klīda pa pilsētu. Vakarā viņš sastādīja Alises numuru.
— Es visu zinu, — viņa teica. — Mairi, kā tu varēji tā izdarīt?
— Alise, piedod. Es toreiz…
Bet viņa jau bija nolikusi klausuli. Mairis aizbrauca no pilsētas. Iekārtojās par šoferi kaimiņu novadā. Trīs gadus viņš neatgriezās mājās, tikai reizēm zvanīja mātei. Pēc tam uzdrošinājās — paņēma atvaļinājumu un atbrauca. Māte bija laimīga viņu redzēt. Artūrs, kā izrādījās, bija labs cilvēks. Mairis pavadīja ar viņiem divas dienas, bet pēc tam, nespēdams atturēties, aizbrauca uz savrupmāju Kļavu ielā.
Māja izskatījās savādāka. Slēģi aizvērti, pagalmā nav redzamas mašīnas. Mairis piegāja pie vārtiem — uz tiem karājās zīmīte: “Māja tiek izīrēta. Zvanīt pa tālruni…”
Viņš piezvanīja uz numuru. Atbildēja vīrieša balss.
— Māja tiek pārdota, — vīrietis paskaidroja. — Saimnieki aizbrauca uz ārzemēm. Māju pieskata divas sievietes, dzīvo mazā flīģelī uz zemes gabala.
Tātad Alise ir šeit. Mairis sajuta, kā sirds sāk pukstēt ātrāk. Viņš gāja gar žogu, atrada vārtiņus. Tie izrādījās neaizslēgti. Tur bija kluss. Tikai dārza dziļumā bija redzama neliela vienstāvu mājiņa. Mairis devās turp. Pēkšņi no loga atskanēja sauciens. Sievietes balss.
— Mamma! Māmiņ!
Tā bija Alise. Mairis metās pie durvīm, atrāva tās. Istabā divi vīrieši. Viens turēja Alisi, otrs stāvēja virs gados vecas sievietes, kas gulēja uz grīdas.
— Kas tas vēl ir? — vīrietis ar bārdu pagriezās pret Mairi. — Tiec ar viņu galā.
Lasi vēl: Manai pamātei Elīnai ir 33 gadi, man 38; kāpēc tēvs lūdz mani finansiāli palīdzēt “jaunajai ģimenei”
Otrais spēra soli uz priekšu. Mairis pēc tam neatcerējās detaļas. Atcerējās tikai, kā izvairījās, kā satvēra krēslu un uzgāza to vīrietim. Bārdainais metās palīgā un Mairis to sajuta.
Alise zvanīja lai izsauktu palīgus. Mairis turpināja, jūtot kā zūd spēki. Bet viņš nevarēja atkāpties. Nevarēja pieļaut, ka šie cilvēki nodara pāri Alisei. Palīgi ieradās pēc desmit minūtēm. Viņus aizveda.
Alise metās pie viņa, apskāva.
— No kurienes tu šeit?
— Atbraucu atvaļinājumā, nolēmu jūs apciemot, — Mairis glāstīja viņas matus. — Un laikus, kā redzi.
Valda, atjēgusies, piegāja pie viņiem.
— Paldies tev, dēliņ. Tu mūs izglābi.
—Man jālūdz piedošana, — Mairis nolaida acis. — Valda, es joprojām kaunos par to dienu. Katru dienu atceros, kā es ar jums izrīkojos, un nevaru sev piedot.
Vecā sieviete paskatījās uz viņu uzmanīgi, tad uzsmaidīja.
— Zini, es tev toreiz teicu par likteni. Un man bija taisnība. Liktenis mūs patiešām saveda kopā. Tikai lai tu saprastu kaut ko svarīgu.
— Ko tieši?
— Ka laipnība atgriežas. Un ļaunums arī. Tu mani aizvainoji, bet šodien aizstāvēji. Tātad tevī ir kaut kas labs. Tātad tu esi mainījies. Un tas ir galvenais.
Alise ciešāk piespiedās Mairim.
— Tu tiešām esi mainījies?
— Ceru, — viņš atbildēja. — Es daudz domāju visus šos gadus. Par to nakti, par sevi, par to, kāds cilvēks gribu būt. Un sapratu — dusmas neko neatrisina. Tās tikai visu bojā.
— Tad mums ir iespēja sākt no jauna? — jautāja Alise.
— Mums ir iespēja sākt pareizi.
Valda skatījās uz viņiem un smaidīja. Liktenis patiešām prot dot mācības. Reizēm spēcīgas, reizēm nozīmīgas. Bet vienmēr taisnīgas. Un vienmēr dodot otro iespēju tiem, kas ir gatavi mainīties.
