Krūze tējas un miljons iebildumu. “Tu, Marija, aizmirsti, kā savā meitas dzīvoklī dzīvoji. Tur tu biji saimniece, bet šeit mums ir kopīga saimniecība. Tava pensija — kopējā katlā, un tējas biezumus skaitīšu es”
Ivars stāvēja tieši virs dvēseles, aizsedzot gaismu no virtuves loga. Rokās rūtiņu burtnīca, četrdesmit astoņas lapas, vāki brūnos pleķos. Viņš nevis vienkārši stāvēja. Viņš gaidīja atskaiti. Es sastingstu ar dvieli rokās. Plaukstās slapjš šķīvis, acīs — neizpratne.
— Marija, tu šodien divreiz tējkannu liki vārīties, bet tēju izdzēri vienu krūzi. Kur palika otrā porcija?
Viņš lēnām, ar kaut kādu bijību, paslapināja ķīmiskā zīmuļa galu ar mēli.
— Izlēju, Ivar. Tā atdzisa, saproti?
— Izlēju… — viņš ierakstīja skaitli ailē “Izdevumi”.
— Kilovats tur, puslitrs šeit. Tā arī tava pensija starp pirkstiem iztecēs.
Viņš pacēla pret mani savas caurspīdīgās acis, kas izskatījās kā atdzisis buljons.
Trīs maisi kartupeļu sejas krēma vietā: kā es uzzināju sava pašcieņas reālo cenu
Pirms diviem mēnešiem, kad es pie viņa pārvedu kastes ar stādiem un mīļāko vilnas pledu, viss izskatījās citādi. Brīvs un vientuļš, bijušais grāmatvedis, pedantisks līdz pēdējam. Nedzer, nedūmo, kurpes vienmēr spīd kā kaķa acis tumsā. “Lieliski,” man čukstēja kaimiņiene Nora, “normāls vecis, Marij. Nav ne bruninieks, ne pļēgurs.” Aha. Normāls. Tikai viena nianse: viņš izlēma, ka ir graudu uzraugs šajā baložu kūtī. Vakar es iegāju kosmētikas veikalā. Mēdz būt tāds noskaņojums, kad gribas smaržot pēc kaut kā vairāk nekā tikai ceptiem sīpoliem.
Nopirku krēmu. Stikla burciņa, zeltains vāciņš. Desmit eiro ar atlaidi. Es to noslēpu mēteļa kabatā kā kaut ko aizliegtu. Bet Ivaram uz čekiem ir veca pēddziņa oža. Viņš to atrada vakarā, kad kāra manu mēteli skapī. Viņš nebubināja. Viņš vienkārši apsēdās pie galda un sāka smalki bungot pa čeku ar sausu nagu.
— Desmit eiro… — viņš nočukstēja.
— Marija, tu iedomājies, cik tas ir kartupeļu ekvivalentā?
— Kādā ziņā ekvivalentā? Par ko tu vispār runā?
— Trīs maisi tirgū. Ja ņem vairumā, no mašīnas. Tā ir piedeva visai ziemai. Bet tu nopirki… taukus stiklā.
— Tie nav tauki, Ivar. Man ir piecdesmit seši gadi. Mana seja prasa kopšanu.
— Seja piecdesmit sešos gados jau ir zināms kāda, nevis fasāde, — viņš noteica, ierakstot summu burtnīcā zem virsraksta “Pārmērības”.
— Kam tev jauns krēms, ja tev vēl bērnu krēms tūbiņā nav beidzies? Es redzēju vannas istabā.
Pakrūtē nepatīkami smeldza, it kā no saskābuša kefīra. Es taču strādāju. Man ir izdienas pensija un piestrādāju es arhīvā. Es šo naudu nopelnīju. Kāpēc es šeit stāvu, attaisnojoties par krēma burciņu?
Luksusa nodoklis
— Marij, es te padomāju… — Ivars izspēlēja savu trumpi sestdienas rītā.
— Tu taču savu dzīvokli izīrēji tai studentei, Mārai?
— Izīrēju. Trīssimt eiro, atdod vienmēr precīzi.
— Lūk, tava veļas mašīna tur stāv bez darba. Pārdosim to. Sludinājumu portālā ieliksim par simtu piecdesmit. Naudu — manā krājkontā.
Viņš priecīgi saberzēja plaukstas.
— Divas mašīnas ģimenē ir luksusa nodoklis. Neracionāli. Mana vecā vēl desmit gadus kalpos, ja gultni ieeļļos.
Es iedomājos viņa veco mašīnu. Rūcošs briesmonis, kas lēkā pa vannas istabu tā, ka šķiet — tūlīt izlauzīs durvis.
— Es negribu pārdot savu mašīnu, Ivar. Tā ir jauna. Vācu kvalitāte.
— “Gribu” ir vārds bērniem, — viņš atkal atvēra savu noliktavas grāmatu.
— Pierakstu: tehnikas pārdošana, simts piecdesmit eiro. Ieņēmumu daļā.
Tajā brīdī es sapratu: viņš netaupa. Viņš kolekcionē. Viņš konservē dzīvi kā gurķus burkās.
Gulašs ar miltiem
Svētdienas pusdienas. Aizbraucu uz tirgu, nopirku lielisku liellopa gabalu. Gaļa bija sulīga, sarkanā krāsā. Ivars parādījās aiz muguras tajā brīdī, kad es to griezu vienādos kubiņos.
— Ak, nu gan atvēzējies… — viņš nopūtās. Es jutu, kā viņš skaita gabaliņus.
— Tu, Marija, mērces vairāk uztaisi. Miltus pieber biezāk.
— Kāpēc, Ivar? Tā taču ir liellopa gaļa.
— Gaļa ir aromātam, — viņš pārtrauca.
— Bet sāta sajūta ir no šķidruma. Milti dod gan apjomu, gan kalorijas. Piecdesmit grami miltu mums ietaupīs trīs simtus gramus gaļas. Rītdienai paliks.
Es skatījos, kā viņš no sāls trauciņa paņem trīs sāls graudiņus un ieber tos katlā. Burtnīcā uz galda es ieraudzīju jaunu ierakstu: “Marija. Izlietojusi gāzi virs limita (pīrāga cepšana)”. Man palika neērti. Katra mana ieelpa šajā mājā bija maksas pakalpojums.
Tīrības limits
Vakarā es nolēmu ieiet vannā. Vienkārši pagulēt putās, aizvērt acis. Saziepēju galvu. Siltais ūdens patīkami nomierināja. Pēkšņi — klikšķis. Gaisma pazuda. Tikai ūdens pret flīzēm — šļikt, šļakt. Un klusums.
— Ivar! — es iesaucos, taustoties pēc vannas malas.
— Gaisma nodzisa!
— Piecpadsmit minūtes pagāja, Marija. Normatīvs beidzies.
Es sastingstu. Ziepju putas lēnām slīdēja acīs, koda plakstiņos.
— Tu joko? Ieslēdz tūlīt pat! Es galvu neizskaloju!
— Karstais ūdens mūsdienās ir pēc skaitītājiem, — atskanēja no koridora.
— Nomazgājies ar vēsu. Es šodienas limitu esmu aprēķinājis.
Es sēdēju pilnīgā tumsā. Ūdens sāka palikt pavisam auksts. Ja es tagad paklusēšu par šo gaismu, rīt viņš man sāks izsniegt tualetes papīru metros. Es izgāju no vannas istabas taustoties, ietinusies dvielī. Ivars sēdēja virtuvē un asināja zīmuli ar virtuves nazi.
— Kur tu posies? — viņš pacēla galvu, kad es priekšnamā izstūmu koferi.
— Uz mājām, Ivar. Dzert karstu tēju.
— Nakts ārā! — viņš uzlēca kājās, burtnīca nokrita uz grīdas.
— Taksometrs maksā naudu! Un tur taču Māra dzīvo!
— Pie Noras iešu.
Aprēķins
Nora atvēra durvis pēc minūtes. Viņa bija savā mūžīgajā halātā un ar gurķu masku uz sejas.
— Atpeldēji? — viņa saprotoši pajautāja.
— Ieliet?
— Ielej, Nora.
Mēs sēdējām viņas šaurajā virtuvē. Pie Noras viss bija “nepareizi”. Uz palodzes — negludinātas veļas kalns. Gaisma dega visur. Iepīkstējās telefons. Ziņa no Ivara. “Marija, kad tu gāji prom, ar koferi saskrāpēji parketu priekšnamā. Seguma amortizācija — 7 eiro. Plus karstā ūdens pārtēriņš sestdienā — 2 eiro. Gaidu pārskaitījumu.” Es paskatījos ekrānā un sāku smieties. Tik skaļi, ka Nora nodrebēja.
— Pavisam vecis no sliedēm nogājis, — viņa nopūtās.
— Mans otrais bija tāds pats. Skaitīja, cik ielikņu mēnesī iztērēju. Izdzinu pie velna.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
