Trīs dienas es dzīvoju pie Noras uz saliekamās gultas. Bija šauri, smaržoja pēc viņas kaķiem un ceptiem kartupeļiem. Pēc tam nācās zvanīt Mārai, studentei.
— Māriņ, bērns, — es centos, lai balss nenodod.
— Man vajag atgriezties. Neparedzēti apstākļi. Es tev atdošu naudu par mēnesi un palīdzēšu atrast mājokli, man viena paziņa strādā aģentūrā…
Māra noskuma, es krāmēju kastes, pasūtīju kravas taksometru. Ivars vēl pāris reizes rakstīja, pieprasīja atdot “viņa” tēju, kurus es it kā esot paķērusi līdzi somā.
Brīvība ar kaudzīti
Klusums. Mans dzīvoklis ar vecajām grāmatām un mieru. Es vispirms aizgāju uz vannas istabu. Ieslēdzu gaismu. Uzreiz visas spuldzītes. Paņēmu “Bērnu” krēma tūbiņu, kuru Ivars lika “izspiest līdz galam”, un sūtīju to uz miskasti. Turpat aizlidoja tirgus čeks. Uzliku tējkannu. Svaigs ūdens sāka šalkt. Izņēmu savu mīļāko krūzi — lielo.
Iebēru tēju. Daudz. Lai tēja būtu melna kā nakts Latgalē un tad paņēmu cukurtrauku. Viena karote. Ar kaudzīti. Otra karote. Ar kaudzīti. Trīs karotes. Atvēru internetveikalu telefonā. Atradu krēmu ar retinolu. Zeltains vāciņš, smags stikls.
Nospiedu “Apmaksāt”. Otro reizi pirkt bija pat patīkamāk nekā pirmo. Tēja dedzināja lūpas. Cukurs gurkstēja. Es piegāju pie loga un skatījos uz pilsētas ugunīm. Tajā vakarā es sapratu, ka mana burtnīca turpmāk būs tukša no ailēm un rēķiniem, bet pilna ar mieru.
Es vairs nebiju tikai ieraksts kāda cita “izdevumu” sarakstā — es biju pati savas dzīves saimniece, kura drīkst tērēt savu laiku, cukuru un siltu ūdeni, cik vien sirds kāro. Un tajā mirklī pat visdārgākais krēms nespēja sniegt tādu mirdzumu, kādu deva mana atgūtā brīvība.
Ziniet, dāmas, piecdesmit sešos gados vairs nav bail palikt vienai. Ir bail palikt kopā ar kādu, kurš skaita, cik ūdens tu esi izdzērusi.
Laime taču nav naudā. Tā ir tiesībās izliet ūdeni no tējkannas un nepaskaidrot — kāpēc.
