— Agnij, sveika. Liene mums neko nesaka, bet ja vajag — mēs pieskatīsim. Atvaļinājums mums bija plānots, bet nu ko, tāds nu tas liktenis.
Es pateicos un atvainojos. Nākamajā dienā mēs devāmies uz pilsētu ar bērniem. Tur mūs sagaidīja viņas sirsnīgie vīramāte un vīratēvs. Es izstāstīju visu nepieciešamo, atstāju sarakstu ar lietām un tālruņu numuriem.
Pēc divām dienām piezvanīja Liene:
— Kāpēc tu aizvedi bērnus karstā laikā pie vecākiem cilvēkiem?
— Liene, es jau tevi iepriekš brīdināju. Tu pati izvēlējies šo risinājumu.
— Tomēr tā nebija tava izvēle.
— Bet tava bija atstāt viņus pie mums uz trim mēnešiem, neprasot?
Klusums. Daži gredzeni un saruna pārtrūka. Kopš tā laika viņa vairs nezvanīja. Nākamajā gadā arī ne. Droši vien “vasaras nometne” bija slēgta uz visiem laikiem. Mēs ar vīru atgriezāmies pie klusākas dzīves — mostoties ar gaiļu dziesmām, nevis bērnu balsīm, un iemiegot sienāžu čaloņā, nevis strīdu skaņās. Un pats būtiskākais — es nejutu vainu, tikai mieru un atvieglojumu.
Dzīve atgriezās savā ritmā, un es arvien biežāk domāju — cik gan daudz no mūsu miera ir atkarīgs no tā, vai spējam laicīgi pateikt “nē”. Katram ir savas robežas un sava dzīve, un tās ir jāaizsargā. Un tomēr paliek jautājums — vai jaunākajām māsām patiešām būtu jāuzņemas aukles loma tikai tāpēc, ka tā ir ērti citiem?
Kā jūs domājat — vai jaunākajām māsām automātiski būtu jākļūst par auklītēm?
