Es bieži sastopos ar cilvēkiem, kuri patiesībā nesaprot to, ko nozīmē strādāt attālināti. Viņi domā – ja jau tu esi mājās, tātad tev viss laiks ir brīvs. Par laimi, mans vīrs to saprata, bet vīramāte…
Visi domā, ka tu šajā laikā vari darīt dažādus mājas darbus, runāt pa telefonu ar draudzenēm un doties savās gaitās. Bet patiesībā? Patiesībā tas ir tāds pats darbs kā birojā, tikai vienīgā atšķirība ir tā, ka tavs birojs ir tavas mājas.
Par laimi, mans vīrs to saprata. Bet mana vīramāte bija viena no tiem skeptiķiem, kas pat nemēģināja to saprast.
“Bet neviens tevi tāpat neredz! Ir jau labi, ja tu esi tieši priekšnieka deguna galā. Bet mājās tu vari pati noteikt, kad ir ko darīt, vai ne?” reiz jautāja mana vīramāte.
“Nu, protams, es varu dažas dienas pēc kārtas neko nedarīt. Bet tad man tik un tā jāparāda priekšniekam savi rezultāti. Un, ja man tādu nav. Ko tad es darīšu?” es atcirtu.
“Nu, es domāju, tu vari visu dienu neko nedarīt, ja vēlies. Un tad vakarā vai nedēļas nogalē strādāt. Vai tad man taisnība?” neatlaidās mana vīramāte.
“Vakaros un nedēļas nogalēs, tāpat kā visi pārējie, es labprātāk atpūšos,” es atbildēju.
Mana vīramāte neatbildēja, tomēr palika pie sava. Un, lai gan es viņai vairākas reizes jau biju paskaidrojusi, ko nozīmē šāds darba formāts, viņa turpināja katru reizi praktiski vai pasmieties par manu darbu no mājām.
Nesen mēs ar vīru bijām pie viņas ciemos.
“Ak, Velga, tavs borščs ir tik garšīgs! Sen neko tādu neesmu ēdusi,” es paslavēju vīramāti.
“Jā, mammu, tas ir tiešām garšīgs,” piebilda mans vīrs.
“Nu, protams, tas ir garšīgs, tas ir mājas ēdiens! To nevar ne salīdzināt ar tiem piegādes ēdieniem, ko jūs tur sūtat visi. Kas jums, piemēram, šobrīd ir ledusskapī mājās?” jautāja mana vīramāte.
“Godīgi sakot, šobrīd ir pilnīgs haoss. Dienas laikā esmu tik nogurusi, ka man nav laika gatavot. Es ar nepacietību gaidu nedēļas nogali; tad gan centīšos pagatavot kaut ko visai nedēļai,” es paskaidroju.
“Kāpēc tu esi nogurusi? Tu taču sēdi visu dienu mājās!” atbildēja mana vīramāte.
“Es nesēžu mājās, Velga, es strādāju,” es viņu palaboju.
“Ak, nu jā, bet viss kārtībā. Es iemetu visas sastāvdaļas katlā un ļauju tām vārīties uz lēnas uguns. Un tu jau tikmēr vari arī virtuvē pastrādāt,” ieteica mana vīramāte.
Nebija jēgas viņai kaut ko pierādīt, tāpēc es atslābinājos. Lai viņa domā, ko vēlas. Galvenais ir tas, ka mums ar vīru ir pilnīga sapratne.
Tā nu es sēdēju mājās un strādāju kā parasti, kad piezvanīja mans vīrs.
“Klausies, mamma grib atbraukt ciemos.” Viņai netālu no mums bija kaut kāda tikšanās, viņa tagad grib ieskriet, mazliet apsēsties, atpūsties, kaut ko iekost un tad doties mājās. Viņa būs tur apmēram pēc desmit minūtēm,” teica mans vīrs.
“Pag, Edgar, tu taču zini, ka man tagad nav laika nodarboties ar tavu mammu, es taču strādāju. Man ir čupa ar darbiem,” es atbildēju.
“Nav nepieciešams viņu izklaidēt, viņa vienkārši apsēdīsies un paņems pauzi,” atbildēja mans vīrs.
“It kā tu viņu nepazītu! Viņa vienkārši sēdēs tur un novērsīs manu uzmanību ar savu pļāpāšanu. Tā jau arī visas problēmas sakne: viņa domā, ka es mājās nestrādāju, bet tikai pavadu savu laiku, kā gribu,” es paskaidroju.
“Labi, es vēlāk parunāšu ar mammu un centīšos viņai paskaidrot, ka tu patiesībā esi tikpat aizņemta kā es. Bet es nevaru viņai šobrīd atteikt, tāpēc, lūdzu, sagaidi viņu,” viņš lūdza.
Kad viņa mamma ienāca dzīvoklī, bija skaidrs, ka viņa ne tikai ir ieradusies “piesēst”, bet ir ieradusies tā kārtīgi paviesoties.
“Ak, esmu tik pārgurusi. Kāpēc gan tev man nepagatavot tēju un sviestmaizītes?” no durvju ailes jau viņa uzreiz man jautāja.
“Jā, labi. Edgars man teica, ka tu tikai uz brīdi iegriezīsies. Man vienkārši tūlīt, pēc 10 minūtēm ir ieplānots darba zvans…” es piesardzīgi devu mājienu.
Lasi vēl: Primadonna Alla Pugačova un viņas vīrs Maksims Galkins atkal pārceļas: iegādājušies vēl vienu jaunu villu – zināms, kur viņi tagad dzīvos
“Ak, nekas, tu taču vari pārcelt savu sarunu. It kā es te bieži nāktu! Tā kā esmu iegriezusies, vismaz pasēdēsim un parunāsimies,” viņa atbildēja.
Kā jau gaidīju, mēs sēdējām pie tējas apmēram divas ar pusi stundas. Pēc tam man bija jāstrādā gandrīz līdz desmitiem vakarā, lai paspētu visu izdarīt, kas tajā dienā bija ieplānots. Nemaz nerunājot par to, ka nepiedalījos attālinātajā sapulcē un dabūju skaidrot priekšniekam, patiesību sakot, mānīties, ka man uz to brīdi bija mājās pazudis internets.
Es pagaidām gan negribu šo situāciju sasteigt un pati kaut ko teikt vīramātei, ja tāda nepieciešamība rastos, jo mans vīrs apsolīja ar viņu parunāt. Un es ar nepacietību gaidu šīs sarunas iznākumu.
