Svētdienas rītā dzirdēju, ka mūsu suns sāk riet. Paskatoties pa logu, pie vārtiem pamanīju savu turīgā Rīgā dzīvojošā brāļa Andra iespaidīgo automašīnu.
Es aicināju vīru atvērt vārtus, jo brālis bija atvedis mums solīto drēbju skapi. Andris bija sācis kapitālo remontu savā Rīgas dzīvoklī un piedāvāja mums savu veco drēbju skapi, kas viņam vairs neesot vajadzīgs. Mēs, protams, piekritām – laukos noder teju viss.
Lasi arī: Kad uzaicināju savu māsu Lieni uz mūsu vasarnīcu Iecavā, viņa izvirzīja savas “prasības”
Mēs ar vīru dzīvojam ciematā Rēzeknes novadā. Tas ir mūsu liktenis: es mīlu svaigu gaisu, bet vīrs – fizisku darbu. Viņš man ir vienkāršs vīrietis, bet ļoti uzticīgs un mīļš. Mēs pat necenšamies šķist moderni vai pilsētnieciski – mūsos nav šā patosa.
Taču mūsu māja ir renovēta, dēls apmeklē skolu pilsētā, bet mums pašiem neko nevajag: mums ir pirts, kūpinātava, internets. Ko vēl citu Rīga vai kāda cita pilsēta var piedāvāt? Es pat nevaru iedomāties.
Mana attieksme pret urbāno dzīvi ar laiku ir tikai pasliktinājusies. Tas viss lielā mērā brāļa dēļ. Andris jau sen ir pilsētnieks – uz Latvijas galvaspilsētu viņš pārcēlās pirms aptuveni 25 gadiem. Bērnībā bijām ļoti tuvi, bet, kad viņš nolēma pārcelties uz Rīgu, mūsu ceļi sāka šķirties.
Viņam bija kauns parādīties manā sabiedrībā, lai gan mūsu māte ir skolotāja, un mēs nekad pat savā starpā nerunājām latgaliešu dialektā. Andris vienmēr tiecās pēc sava mērķa, tāpēc es viņam piedevu. Rīgā viņš ilgu laiku pavadīja, meklējot piemērotu mājokli. Naudas nebija, tāpēc viņš daudz un smagi strādāja. Tad viņš satika savu nākamo sievu un pārcēlās pie viņas.
Tagad viņi dzīvo plašā dzīvoklī, kādu viņš vienmēr ir gribējis. Mūsu saziņa kļuva formāla. Andris nesen sāka kapitālo remontu savā dzīvoklī. Viņš piezvanīja man un palielījās. Es viņu atbalstīju, lai gan saprotu, ka pilsētas dzīvokļa remonts ir viens, bet lauku māja ar pagrabu un otro stāvu ir pavisam kas cits.
Telefonsarunas laikā brālis piedāvāja atdot man bez maksas savu veco skapi un paklāju. Pilsētā paklāji vairs nav modē, bet mums ir istaba ar plikām grīdām, kur šis priekšmets lieliski iederētos, es nodomāju. Piekritām, jo brāļa ģimenei šīs lietas tik un tā nebija vajadzīgas…
Kādā svētdienā brālis un viņa sieva atveda drēbju skapi un paklāju. Uzklāju galdu, sagatavoju cienastu un sarūpēju viņiem lauku labumus, ko paņemt līdz uz Rīgu.
Bet vakarā, kad viņi jau gatavojās doties ceļā un iekrāva mašīnā kartupeļus, ievārījuma burkas un speķi, Andris minstinādamies pavaicāja, kad tad mēs samaksāšot par atvestajām lietām. Sacīja, ka pilsētā tās varot pārdot par “labu naudu”.
Es biju tik pārsteigta, ka knapi varēju parunāt. Tad brālis ieteica norēķināties ar pārtikas produktiem, kuru, viņaprāt, mums esot daudz. Viņš apsolīja atgriezties kopā ar sievu, lai “palīdzētu ģimeniskā veidā”.
Pēc divām dienām viņi atkal atbrauca agri no rīta un uzvedās tā, it kā mēs būtu vienojušies pavadīt dienu kopā. Nācās atkal uzklāt galdu, klausīties viņu stāstus par pilsētu un izlikties, ka abi ar vīru esam ieinteresēti.
Kad visas uzkodas bija apēstas, Andris paziņoja, ka pienācis laiks iekraut mašīnā pārtikas produktus. Abi ar sievu pat pagrāba pāri palikušo “zacenīti”. Un tad pie manis pienāca brāļa sieva un nekaunīgi pieprasīja naudu par auto degvielu – lai varam “taisnīgi” sadalīt izdevumus.
Tajā brīdī es vairs nenocietos. Skaļi pacēlu balsi un izsviedu abus no mājas. Teicu, lai viņi pat nedomā vēl kādreiz spert kāju mūsu mājās.
Nomierinājos tikai pēc dažām stundām. Andris tā arī nekad nepiezvanīja, lai atvainotos. Tāda ir tā “brāļa mīlestība”. Pēc šī gadījuma manī nostiprinājās pārliecība, ka pilsēta maina cilvēkus, turklāt ne uz labo pusi.
Bet pilsētā dzimušie ir kaut kas vēl sliktāks. Man vairs nav nekādu siltu jūtu pret tādiem radiniekiem kā brālis un viņa sieva; nekādi kontakti ar viņiem mums ar vīru nav vajadzīgi. Punkts.
Satriecošs stāsts, vai ne? Paud savu viedokli par to komentāros, atzīmē rakstu ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos!
