Tad brālis ieteica ….norēķināties ar pārtikas produktiem, kuru, viņaprāt, mums esot daudz. Viņš apsolīja atgriezties kopā ar sievu, lai “palīdzētu ģimeniskā veidā”.
Pēc divām dienām viņi atkal atbrauca agri no rīta un uzvedās tā, it kā mēs būtu vienojušies pavadīt dienu kopā. Nācās atkal uzklāt galdu, klausīties viņu stāstus par pilsētu un izlikties, ka abi ar vīru esam ieinteresēti.
Kad visas uzkodas bija apēstas, Andris paziņoja, ka pienācis laiks iekraut mašīnā pārtikas produktus. Abi ar sievu pat pagrāba pāri palikušo “zacenīti”. Un tad pie manis pienāca brāļa sieva un nekaunīgi pieprasīja naudu par auto degvielu – lai varam “taisnīgi” sadalīt izdevumus.
Tajā brīdī es vairs nenocietos. Skaļi pacēlu balsi un izsviedu abus no mājas. Teicu, lai viņi pat nedomā vēl kādreiz spert kāju mūsu mājās.
Nomierinājos tikai pēc dažām stundām. Andris tā arī nekad nepiezvanīja, lai atvainotos. Tāda ir tā “brāļa mīlestība”. Pēc šī gadījuma manī nostiprinājās pārliecība, ka pilsēta maina cilvēkus, turklāt ne uz labo pusi.
Bet pilsētā dzimušie ir kaut kas vēl sliktāks. Man vairs nav nekādu siltu jūtu pret tādiem radiniekiem kā brālis un viņa sieva; nekādi kontakti ar viņiem mums ar vīru nav vajadzīgi. Punkts.
Satriecošs stāsts, vai ne? Paud savu viedokli par to komentāros, atzīmē rakstu ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos!
