Meitene jau iedomājās, kā ārsts-spoks steidzas pretim savai kolēģei. Titova strauji apgriezās, gatavojoties bēgt. Tomēr vēl viens nepatīkams čīkstiens lika apstāties.
— Vai jums palīdzēt? — atskanēja klusa balstiņa.
Oļa sastinga. Viņa ieskatījās tumsā.
— Kas… šeit… — viņa nobijusies nočukstēja. Un tad, kad viņa gaidīja redzēt kaut ko mistisku, gaismas starā, kas izlauzās no dēļu spraugas pie loga, iegāja zēns.
— Ak, Dievs! — meitene sirdī iesaucās. — Tu taču esi bērns!
Kāds zēns, kurš izskatījās apmēram astoņus līdz desmit gadus vecs. Viņa gaiši brūnie mati bija izspūruši un klāti ar zirnekļu tīkliem, droši vien viņš slēpās kādā no mājas stūriem. Gaiši brūnas acis skatījās uz meiteni no apakšas, ar aizdomām un piesardzību.
— Ko tu šeit dari? — Titova nesaprašanā skatījās uz zēnu.
— Dzīvoju, — zēns atbildēja klusi, un viņa acīs pazibēja izaicinājums.
— Viens? — precizēja Oļa.
— Kāpēc tu aizbēgi no bērnunama?
— Tur ir slikti dzīvot, labāk vienam. Nesen mani paņēma audžuģimene, bet pēc tam atgrieza atpakaļ.
— Un cik ilgi tu šeit dzīvo viens?
— Varbūt nedēļu, divas… — Pāvels domīgi teica. — Es dienu sēžu mājā, naktīs eju pēc ēdiena. No šīs mājas visi baidās, neviens no vietējiem nenāk. Es ņemu augļus, olas. Tā es arī dzīvoju.
Oļa bija apmulsusi. Viņa nezināja, ko tālāk darīt ar Pāvelu.
Anatolijs Titovs brauca pie džipa stūres, aplūkojot lauku ainavas. Viņas telefons pārstāja atbildēt pirms nedēļas. Protams, vīrietis uztraucās un devās personīgi apciemot Olgu. Viņš cerēja, ka viņa pati atgriezīsies mājās, saprotot, ka viņai nebija taisnība. Tomēr laiks gāja, un tas nenotika. Vīrietis bija iedomājies daudz briesmīgu lietu, bet realitāte izrādījās daudz interesantāka.
Olgu viņš neatrada uzreiz. Apstājās pie veikala un pajautāja pārdevējai, kur atrast jauno ārsti.
— Olgu? — sieviete pasmaidīja. — Viņa dzīvo piektajā mājā, ar zilu jumtu, kopā ar brāli. Ja jūs braucat uz turieni, lūk, paņemiet cienastu. Man, pateicoties Oļai, beidzot pārgāja viss!
Sieviete pasniedza apmulsušajam uzņēmējam cepumu un konfekšu paciņas.
— Ar kādu brāli? — Anatolijs bija pārsteigts.
— Ar jaunāko, Pāvelu, — atmeta pārdevēja un ķērās pie nākamā pircēja. Anatolijs ar saldumiem steidzās meklēt māju ar zilu jumtu. Viņš atrada gan to, gan savu meitu, gan dēlu, kas nez no kurienes uzradies.
Zēns zem krūma lasīja ķiršus.
— Olga! — vīrietis bija apstulbis, saucot meitu. — Saki, kad man parādījās dēls? Meitene sagaidīja tēvu sirsnīgi. Viņa viņam pastāstīja, kā salauza tālruni, un Pāvela stāstu izstāstīja:
— Lai vietējie nentenkotu, es viņu nosaucu par brāli, — meitene paskaidroja, ar maigumu skatoties uz bērnu, kurš mazgāja ogas kompotiem. — Viņš man palīdz, ļoti cenšas. Labs zēns, sirsnīgs.
Anatolijs palika vēl uz dienu. Un tad vēl, un vēl, un vēl. Tad vīrietis ar dvēseli pieķērās zēnam. Viņš atmeta ar roku un noformēja pār viņu aizgādnību.
— Man taču vajag ar kādu iet makšķerēt… — rūca Anatolijs, kad laimīgais Pāvels apķēra ap kaklu savu jauno tēvu.
