Santa, ko tu tā uzmanīgi klausies? – pajautāja Vija, pamanījusi, ka kolēģe klausās viņas sarunā ar skolēna vecākiem
Piektdiena bija saspringta. Mūzikas skolā, kur Vija jau astoņus gadus pasniedza klavierspēli, šodien notika atskaites koncerts. Bērni bija satraukti, vecāki – nervozi, bet direktore skrēja pa gaiteņiem un prasīja nevainojamu disciplīnu. Santa pagriezās un izlikās, ka pārbauda uzstāšanās sarakstu. Šī divdesmit piecus gadus vecā vijoles skolotāja skolā parādījās tikai pirms trim mēnešiem – un uzreiz sāka tēlot zvaigzni.
Jauniņa, ar gariem matiem un spilgtu lūpu krāsu, viņa vienmēr grozījās ap direktori un dāsni dalīja komplimentus.
– Vija, jūs šodien tāda piekususi izskatāties, – stiepa vārdu Santa, kad vecāki bija aizgājuši. – Varbūt jums vajadzētu atpūsties? Jūs taču vairs neesat meitene, jūsu vecumā veselība ir jāsargā.
Vija paskatījās. Viņai bija trīsdesmit astoņi, un pēdējais, ko viņa gribēja dzirdēt, bija mājieni no šīs iedomīgās sievietes.
– Paldies par rūpēm, bet ar mani viss kārtībā, – viņa atbildēja sausā tonī.
– Es jau tikai uztraucos, – pasmaidīja Santa, bet acīs iemirdzējās kaut kas nepatīkams. – Man draudzenei vīrs aizgāja pie jaunākas. Teica, ka noguris no novītušas skaistules. Vīriešiem taču patīk svaigums, vai ne?
Vija pagriezās un aizgāja uz klasi, bet rādīt emocijas šīs sievietes priekšā viņa negribēja. Apsēdās pie klavierēm un aizvēra acis. Santa vārdi sēdēja kā skabarga. Igors nekad nebija runājis par vecumu. Gluži pretēji – kad viņi iepazinās pirms pieciem gadiem, viņš uzreiz teica, ka viņam svarīgākais ir cilvēka dvēsele.
Viņš bija izšķīries no pirmās sievas Kristīnes gadu pirms iepazīšanās ar Viju. Stāstīja, ka tā esot kļuvusi apsēsta ar naudu, nemitīgi prasījusi vairāk un cepusies par katru centu.
– Vija, vai drīkstu ienākt? – durvīs ielūkojās meitene Sigita, viena no viņas labākajām audzēknēm.
– Nāc, Sigita. Vai esi gatava uzstāšanās reizei?
Meitene pamāja, bet bija redzams, ka uztraucas. Vija piegāja klāt un noglaudīja viņai galvu.
– Nebaidies. Tu spēlē lieliski. Vienkārši iedomājies, ka sēdi mājās un muzicē pati sev.
– Labi, – izelpoja meitene.
Koncerts noritēja veiksmīgi. Bērni tika galā, vecāki aplaudēja, direktore bija apmierināta. Kad visi bija izklīduši, Vija savāca mantas un izgāja uz ielas. Smidzināja smalks lietus. Viņa atvēra lietussargu un devās uz autobusa pieturu. Pa ceļam nolēma iegriezties tirdzniecības centrā – gribēja nopirkt Igoram jaunu kreklu dzimšanas dienai. Pēc nedēļas viņam bija jākļūst trīsdesmit deviņus gadus vecam.
Vīriešu apģērbu veikalā viņa ilgi svārstījās starp zilu un pelēku kreklu. Pārdevēja ieteica ņemt zilo – teica, ka tas atsvaidzina sejas krāsu. Kad Vija maksāja, viņa izdzirdēja pazīstamu balsi:
– Atvainojiet, vai jums ir šis modelis četrdesmit sestajā izmērā?
Vija pagriezās. Pie blakus stenda stāvēja Kristīne – Igora bijusī sieva. Gara, slaida, ar nevainojamu manikīru. Viņai mugurā bija dārgs mētelis un ādas zābaki. Viņa izvēlējās vīriešu jaku. Vija ātri paņēma iepirkuma maisiņu un izgāja no veikala. Kāpēc Kristīne pērk vīriešu drēbes? Varbūt viņai ir jauns pielūdzējs? Vai arī…Vija pakrata galvu, cenšoties aizdzīt sliktās domas.
Nākamajā dienā, sestdienā, Igors no rīta aizbrauca uz darbu. Viņam piederēja autoserviss pilsētas nomalē – neliels, bet ienesīgs. Vija palika mājās, gribēja sakārtot skapjus. Taču domas par vakardienas tikšanos nelika mieru. Viņa paņēma telefonu un piezvanīja draudzenei Lienei.
– Klausies, man galvā tāds bardaks, – iesāka Vija. – Vakar redzēju Kristīni veikalā. Viņa izvēlējās vīriešu jaku.
– Nu un kas? – Liene čabēja ar kaut ko mutē. – Varbūt brālim pērk.
– Viņai nav brāļa.
– Tad jaunajam puisim. Ko tu tā uztraucies?
– Nezinu, – Vija staigāja pa istabu. – Vienkārši pēdējā laikā Igors bieži kavējas darbā. Saka, klientu daudz.
– Vija, tu pati sev prātu jauc, – nožāvājās Liene. – Igors taču nav no tiem. Viņš tevi dievina.
– Laikam tev taisnība.
Viņas vēl kādas desmit minūtes parunājās un tad atvadījās. Vija nolēma novērsties un ieslēdza televizoru. Bet pēc pusstundas neizturēja. Uzvilka jaku un aizbrauca uz autoservisu. Kad piebrauca, viņa ieraudzīja pazīstamu mašīnu stāvvietā. Melnā “Toyota” – tieši tāda bija Kristīnei. Vija noparkojās un izkāpa. Caur lielo autoservisa logu bija redzams, kā Igors runā ar sievieti. Tā bija Kristīne.
Viņa stāvēja ļoti tuvu, kaut ko runāja un smaidīja. Igors krata galvu, viņa seja bija saspringta. Tad Kristīne viņam pasniedza kādu mapi. Viņš to paņēma, pāršķirstīja un atdeva atpakaļ. Par ko viņi tur runā? Kāpēc viņš nav teicis, ka satiekas ar viņu? Viņa pagriezās un aizgāja atpakaļ pie mašīnas. Viņa iesprauda atslēgu aizdedzē. Aizbrauca nevis mājās, bet uz kafejnīcu blakus ielā. Vajadzēja nomierināties un visu pārdomāt.
Kafejnīcā bija silti un smaržoja pēc svaigiem konditorejas izstrādājumiem. Vija pasūtīja kapučīno un apsēdās pie loga. Pie blakus galdiņa sēdēja kaimiņiene, tante Gita no trešā stāva.
– Vija, ko tev tāda noskumusi seja? – viņa pajautāja.
– Ai, dzīve tāda, – piespiedu smaidā atbildēja Vija.
– Nāc, apsēdies pie manis, – tante Gita norādīja uz krēslu blakus.
Vija paņēma savu krūzi un pārsēdās. Tante Gita bija no tiem cilvēkiem, ar kuriem viegli runāt. Viņa nelīda dvēselē, bet vienmēr prata uzklausīt un dot saprātīgu padomu.
– Man šķiet, ka vīrs mani krāpj, – pateica Vijai.
– No kurienes tāda doma?
– Redzēju viņu ar bijušo sievu. Viņi par kaut ko runāja.
Tante Gita malkoja tēju un sašaurināja acis.
– Un tu viņam pajautāji?
– Vēl ne.
– Tad ko tu mini? Ej un prasi. Vīrieši vienkārši – ja kas nav labi, uzreiz redzams sejā.
– Bail.
– No kā baidies? Labāk uzreiz uzzināt patiesību, nekā mocīt sevi ar minējumiem.
Viņas pasēdēja vēl kādas divdesmit minūtes. Tante Gita pastāstīja par savu vīru, kurš pirms četrdesmit gadiem arī bieži kavējies darbā. Izrādījās – viņš vienkārši papildus strādājis par krāvēju, lai uz kāzu gadadienu nopirktu viņai zelta auskariņus.
– Dzīve ir tāda lieta, – viņa beigās teica. – Domā vienu, bet viss iznāk pavisam citādi.
Vija pateicās par sarunu un aizbrauca mājās. Trešajā stāvā viņa atslēdza durvis. Dzīvoklī skanēja radio – Igors mīlēja ieslēgt mūziku, kad gatavoja ēst. Viņa iegāja virtuvē. Viņš stāvēja pie plīts un cepa kartupeļus.
– Sveika, – viņš pagriezās. – Kur tu biji pazudusi?
– Biju kafejnīcā.
– Viena?
– Ar tanti Gitu parunājāmies.
Igors pamāja un apmaisīja kartupeļus. Vija apsēdās pie galda un vēroja viņu. Vajadzēja jautāt tieši.
– Igor, es šodien redzēju tevi ar Kristīni.
Viņš sastinga, bet ātri atguvās.
– Kur redzēji?
– Autoservisā. Viņa bija atbraukusi pie tevis.
Igors izslēdza plīti un pagriezās pret viņu.
– Jā, bija atbraukusi. Gribēju pats tev pastāstīt, bet nezināju, kā.
– Par ko jūs runājāt?
– Viņa piedāvāja man izpirkt manu daļu mūsu vecajā dzīvoklī, – viņš apsēdās pretī. – Kad šķīrāmies, sadalīja dzīvokli uz pusēm. Es savu daļu nepārdevu, cerēju, ka viņa pati to atrisinās. Tagad viņa atradusi pircējus, bet viņiem vajadzīgs viss dzīvoklis kopumā.
– Un ko tu atbildēji?
– Teicu, ka padomāšu. Viņa piedāvā labu summu. Par tiem naudas līdzekļiem mēs varētu veikt remontu vai aizbraukt atpūsties.
Vija klusēja. Iekšā viss apgriezās otrādi. Izrādās, viņa pati bija izdomājusi šo neuzticību.
– Kāpēc tu uzreiz neteici?
– Zināju, ka nervozēsi, – viņš paņēma viņas roku. – Tu taču zini, kāda ir Kristīne. Var visu ko salielīt un sagrozīt.
– Bet vakar veikalā – ko viņa tur darīja?
– Kāds veikals? – Igors sarauca pieri.
– Es viņu redzēju tirdzniecības centrā. Viņa izvēlējās vīriešu jaku.
– Nezinu. Varbūt pērk savam jaunajam pielūdzējam, – viņš pasmējās. – Ver, tu ko? Domāji, ka man?
Vija nolaida acis. Tieši tā viņa bija domājusi.
– Tu mīļā laikam joko, – maigi sacīja Igors. – Man neviena cita nav vajadzīga, tikai tu. Es no viņas aizgāju, jo ar viņu nebija iespējams dzīvot. Viņai prātā bija tikai nauda. Ar tevi man ir miers. Viņš piecēlās, piegāja klāt un apskāva viņu. Cik muļķīgi viņa bija sevi noskaņojusi.
– Rīt kopā aizbrauksim pie notāra, sakārtosim visus dokumentus, – teica Igors. – Un vairāk nekādu tikšanos ar Kristīni. Saņemsim naudu un aizmirsīsim par viņu.
Lasi vēl: Neuzglabājiet šīs lietas savās mājās, tas nav nekāds lāsts, tā ir patiesība
– Labi, – nočukstēja Vija.
Viņi tā stāvēja apskāvušies, kamēr kartupeļi uz plīts bija atdzisuši. Tad Igors tos uzsildīja no jauna, viņi paēda vakariņas un visu vakaru skatījās komēdiju pa televizoru. Vija gulēja, galvu atbalstījusi viņam uz ceļiem, un domāja, ka tantei Gitai bija taisnība. Domā vienu, bet dzīvē sanāk citādi.
Svētdien viņi aizbrauca pie notāra. Kristīne jau gaidīja viņus birojā. Viņa bija sakrāsojusies, mugurā – stingra griezuma kleita. Kad ieraudzīja Viju, saknieba lūpas, bet neko neteica. Notārs – sirmmatis ar ūsām – nolasīja dokumentus. Igoram pienācās par savu daļu divdesmit tūkstoši. Kristīne jau bija atvedusi naudu bankā.
– Viss pareizi? – pajautāja notārs.
– Jā, – pamāja Igors.
– Tad, lūdzu, parakstieties te un te.
Viņš parakstījās. Kristīne arī. Notārs uzspieda zīmogu un pasniedza Igoram dokumentu.
– Gatavs. Tagad jūs vairs neesat līdzīpašnieki.
Kristīna piecēlās un paskatījās uz Igoru.
– Paldies, ka piekriti. Domāju, ka vilksi laiku.
– Man tas nav vajadzīgs, – mierīgi atbildēja viņš.
Viņa pamāja un izgāja no kabineta. Vija izelpoja. Beidzot šī lieta bija galā. Kad izgāja uz ielas, Igors apvija viņai roku ap pleciem.
– Nu ko, tagad esam bagātnieki, – viņš iesmējās. – Varbūt uz Turciju uz nedēļu?
– Labi, – pasmaidīja Vija. – Tikai vispirms nosvinēsim tavu dzimšanas dienu.
– Ā, pareizi! Pilnīgi biju aizmirsis.
Lasi vēl: Mājā kurā valda nekārtība vienmēr būs trūkums – paskaidrošu kāpēc
Viņi aizgāja līdz mašīnai. Igors apsēdās pie stūres, Vija – blakus. Viņš iedarbināja motoru un paskatījās uz viņu.
– Vija, es tevi mīlu. Zini to?
– Zinu, – viņa pieliecās un noskūpstīja viņu vaigā.
Viņi devās mājup. Pa ceļam iebrauca veikalā, nopirka produktus vakariņām. Igors jokoja, ka tagad varot pirkt sarkanos ikrus bez skatīšanās uz cenu. Vija smējās un lika produktus grozā. Mājās viņi gatavoja kopā. Igors grieza salātus, Vija cepa gaļu. Ieslēdza mūziku, dejoja virtuvē kā bērni. Pēc tam apsēdās vakariņās un plānoja atvaļinājumu.
– Varbūt ne uz Turciju, bet uz Grieķiju? – piedāvāja Igors. – Tur rudenī ir forši. Mazāk tūristu, zemākas cenas.
– Labi. Tikai brauksim uz labu viesnīcu.
– Sarunāts.
Vakarā, kad viņi apgūlās gulēt, Vija vēl ilgi nevarēja aizmigt. Atcerējās Santas vārdus par novītušo skaistumu. Cik gan viņa bija smieklīga. Igors nekad nebija uz viņu skatījies kā uz vecu. Viņš vienmēr bija līdzās, vienmēr atbalstīja. Viņa pagriezās pret viņu. Viņš jau gulēja un klusi krāca. Vija pasmaidīja, apsegās un aizvēra acis. Rīt būs jauna diena. Un tajā nebūs vietas muļķīgām šaubām.
Stāsts ar labām beigām.
