Santa, ko tu tā uzmanīgi klausies? – pajautāja Vija, pamanījusi, ka kolēģe klausās viņas sarunā ar skolēna vecākiem
Piektdiena bija saspringta. Mūzikas skolā, kur Vija jau astoņus gadus pasniedza klavierspēli, šodien notika atskaites koncerts. Bērni bija satraukti, vecāki – nervozi, bet direktore skrēja pa gaiteņiem un prasīja nevainojamu disciplīnu. Santa pagriezās un izlikās, ka pārbauda uzstāšanās sarakstu. Šī divdesmit piecus gadus vecā vijoles skolotāja skolā parādījās tikai pirms trim mēnešiem – un uzreiz sāka tēlot zvaigzni.
Jauniņa, ar gariem matiem un spilgtu lūpu krāsu, viņa vienmēr grozījās ap direktori un dāsni dalīja komplimentus.
– Vija, jūs šodien tāda piekususi izskatāties, – stiepa vārdu Santa, kad vecāki bija aizgājuši. – Varbūt jums vajadzētu atpūsties? Jūs taču vairs neesat meitene, jūsu vecumā veselība ir jāsargā.
Vija paskatījās. Viņai bija trīsdesmit astoņi, un pēdējais, ko viņa gribēja dzirdēt, bija mājieni no šīs iedomīgās sievietes.
– Paldies par rūpēm, bet ar mani viss kārtībā, – viņa atbildēja sausā tonī.
– Es jau tikai uztraucos, – pasmaidīja Santa, bet acīs iemirdzējās kaut kas nepatīkams. – Man draudzenei vīrs aizgāja pie jaunākas. Teica, ka noguris no novītušas skaistules. Vīriešiem taču patīk svaigums, vai ne?
Vija pagriezās un aizgāja uz klasi, bet rādīt emocijas šīs sievietes priekšā viņa negribēja. Apsēdās pie klavierēm un aizvēra acis. Santa vārdi sēdēja kā skabarga. Igors nekad nebija runājis par vecumu. Gluži pretēji – kad viņi iepazinās pirms pieciem gadiem, viņš uzreiz teica, ka viņam svarīgākais ir cilvēka dvēsele.
Viņš bija izšķīries no pirmās sievas Kristīnes gadu pirms iepazīšanās ar Viju. Stāstīja, ka tā esot kļuvusi apsēsta ar naudu, nemitīgi prasījusi vairāk un cepusies par katru centu.
– Vija, vai drīkstu ienākt? – durvīs ielūkojās meitene Sigita, viena no viņas labākajām audzēknēm.
– Nāc, Sigita. Vai esi gatava uzstāšanās reizei?
Meitene pamāja, bet bija redzams, ka uztraucas. Vija piegāja klāt un noglaudīja viņai galvu.
– Nebaidies. Tu spēlē lieliski. Vienkārši iedomājies, ka sēdi mājās un muzicē pati sev.
– Labi, – izelpoja meitene.
Koncerts noritēja veiksmīgi. Bērni tika galā, vecāki aplaudēja, direktore bija apmierināta. Kad visi bija izklīduši, Vija savāca mantas un izgāja uz ielas. Smidzināja smalks lietus. Viņa atvēra lietussargu un devās uz autobusa pieturu. Pa ceļam nolēma iegriezties tirdzniecības centrā – gribēja nopirkt Igoram jaunu kreklu dzimšanas dienai. Pēc nedēļas viņam bija jākļūst trīsdesmit deviņus gadus vecam.
Vīriešu apģērbu veikalā viņa ilgi svārstījās starp zilu un pelēku kreklu. Pārdevēja ieteica ņemt zilo – teica, ka tas atsvaidzina sejas krāsu. Kad Vija maksāja, viņa izdzirdēja pazīstamu balsi:
– Atvainojiet, vai jums ir šis modelis četrdesmit sestajā izmērā?
Vija pagriezās. Pie blakus stenda stāvēja Kristīne – Igora bijusī sieva. Gara, slaida, ar nevainojamu manikīru. Viņai mugurā bija dārgs mētelis un ādas zābaki. Viņa izvēlējās vīriešu jaku. Vija ātri paņēma iepirkuma maisiņu un izgāja no veikala. Kāpēc Kristīne pērk vīriešu drēbes? Varbūt viņai ir jauns pielūdzējs? Vai arī…Vija pakrata galvu, cenšoties aizdzīt sliktās domas.
Nākamajā dienā, sestdienā, Igors no rīta aizbrauca uz darbu. Viņam piederēja autoserviss pilsētas nomalē – neliels, bet ienesīgs. Vija palika mājās, gribēja sakārtot skapjus. Taču domas par vakardienas tikšanos nelika mieru. Viņa paņēma telefonu un piezvanīja draudzenei Lienei.
– Klausies, man galvā tāds bardaks, – iesāka Vija. – Vakar redzēju Kristīni veikalā. Viņa izvēlējās vīriešu jaku.
– Nu un kas? – Liene čabēja ar kaut ko mutē. – Varbūt brālim pērk.
– Viņai nav brāļa.
– Tad jaunajam puisim. Ko tu tā uztraucies?
– Nezinu, – Vija staigāja pa istabu. – Vienkārši pēdējā laikā Igors bieži kavējas darbā. Saka, klientu daudz.
– Vija, tu pati sev prātu jauc, – nožāvājās Liene. – Igors taču nav no tiem. Viņš tevi dievina.
– Laikam tev taisnība.
Viņas vēl kādas desmit minūtes parunājās un tad atvadījās. Vija nolēma novērsties un ieslēdza televizoru. Bet pēc pusstundas neizturēja. Uzvilka jaku un aizbrauca uz autoservisu. Kad piebrauca, viņa ieraudzīja pazīstamu mašīnu stāvvietā. Melnā “Toyota” – tieši tāda bija Kristīnei. Vija noparkojās un izkāpa. Caur lielo autoservisa logu bija redzams, kā Igors runā ar sievieti. Tā bija Kristīne.
Viņa stāvēja ļoti tuvu, kaut ko runāja un smaidīja. Igors krata galvu, viņa seja bija saspringta. Tad Kristīne viņam pasniedza kādu mapi. Viņš to paņēma, pāršķirstīja un atdeva atpakaļ. Par ko viņi tur runā? Kāpēc viņš nav teicis, ka satiekas ar viņu? Viņa pagriezās un aizgāja atpakaļ pie mašīnas. Viņa iesprauda atslēgu aizdedzē. Aizbrauca nevis mājās, bet uz kafejnīcu blakus ielā. Vajadzēja nomierināties un visu pārdomāt.
Kafejnīcā bija silti un smaržoja pēc svaigiem konditorejas izstrādājumiem. Vija pasūtīja kapučīno un apsēdās pie loga. Pie blakus galdiņa sēdēja kaimiņiene, tante Gita no trešā stāva.
Manas draudzenes šokolādes kūka, kas gatava 15 minūtēs: nekas nav vienkāršāks par šo recepti
– Vija, ko tev tāda noskumusi seja? – viņa pajautāja.
– Ai, dzīve tāda, – piespiedu smaidā atbildēja Vija.
– Nāc, apsēdies pie manis, – tante Gita norādīja uz krēslu blakus.
Vija paņēma savu krūzi un pārsēdās. Tante Gita bija no tiem cilvēkiem, ar kuriem viegli runāt. Viņa nelīda dvēselē, bet vienmēr prata uzklausīt un dot saprātīgu padomu.
– Man šķiet, ka vīrs mani krāpj, – pateica Vijai.
– No kurienes tāda doma?
– Redzēju viņu ar bijušo sievu. Viņi par kaut ko runāja.
Tante Gita malkoja tēju un sašaurināja acis.
– Un tu viņam pajautāji?
– Vēl ne.
– Tad ko tu mini? Ej un prasi. Vīrieši vienkārši – ja kas nav labi, uzreiz redzams sejā.
– Bail.
– No kā baidies? Labāk uzreiz uzzināt patiesību, nekā mocīt sevi ar minējumiem.
Viņas pasēdēja vēl kādas divdesmit minūtes. Tante Gita pastāstīja par savu vīru, kurš pirms četrdesmit gadiem arī bieži kavējies darbā. Izrādījās – viņš vienkārši papildus strādājis par krāvēju, lai uz kāzu gadadienu nopirktu viņai zelta auskariņus.
– Dzīve ir tāda lieta, – viņa beigās teica. – Domā vienu, bet viss iznāk pavisam citādi.
Vija pateicās par sarunu un aizbrauca mājās. Trešajā stāvā viņa atslēdza durvis…
ŠĶir otru lapu, lai alsītu tālāk
