Dzīvoklī skanēja radio – Igors mīlēja ieslēgt mūziku, kad gatavoja ēst. Viņa iegāja virtuvē. Viņš stāvēja pie plīts un cepa kartupeļus.
– Sveika, – viņš pagriezās. – Kur tu biji pazudusi?
– Biju kafejnīcā.
– Viena?
– Ar tanti Gitu parunājāmies.
Igors pamāja un apmaisīja kartupeļus. Vija apsēdās pie galda un vēroja viņu. Vajadzēja jautāt tieši.
– Igor, es šodien redzēju tevi ar Kristīni.
Viņš sastinga, bet ātri atguvās.
– Kur redzēji?
– Autoservisā. Viņa bija atbraukusi pie tevis.
Igors izslēdza plīti un pagriezās pret viņu.
– Jā, bija atbraukusi. Gribēju pats tev pastāstīt, bet nezināju, kā.
– Par ko jūs runājāt?
– Viņa piedāvāja man izpirkt manu daļu mūsu vecajā dzīvoklī, – viņš apsēdās pretī. – Kad šķīrāmies, sadalīja dzīvokli uz pusēm. Es savu daļu nepārdevu, cerēju, ka viņa pati to atrisinās. Tagad viņa atradusi pircējus, bet viņiem vajadzīgs viss dzīvoklis kopumā.
– Un ko tu atbildēji?
– Teicu, ka padomāšu. Viņa piedāvā labu summu. Par tiem naudas līdzekļiem mēs varētu veikt remontu vai aizbraukt atpūsties.
Vija klusēja. Iekšā viss apgriezās otrādi. Izrādās, viņa pati bija izdomājusi šo neuzticību.
– Kāpēc tu uzreiz neteici?
– Zināju, ka nervozēsi, – viņš paņēma viņas roku. – Tu taču zini, kāda ir Kristīne. Var visu ko salielīt un sagrozīt.
– Bet vakar veikalā – ko viņa tur darīja?
– Kāds veikals? – Igors sarauca pieri.
– Es viņu redzēju tirdzniecības centrā. Viņa izvēlējās vīriešu jaku.
– Nezinu. Varbūt pērk savam jaunajam pielūdzējam, – viņš pasmējās. – Ver, tu ko? Domāji, ka man?
Vija nolaida acis. Tieši tā viņa bija domājusi.
– Tu mīļā laikam joko, – maigi sacīja Igors. – Man neviena cita nav vajadzīga, tikai tu. Es no viņas aizgāju, jo ar viņu nebija iespējams dzīvot. Viņai prātā bija tikai nauda. Ar tevi man ir miers. Viņš piecēlās, piegāja klāt un apskāva viņu. Cik muļķīgi viņa bija sevi noskaņojusi.
– Rīt kopā aizbrauksim pie notāra, sakārtosim visus dokumentus, – teica Igors. – Un vairāk nekādu tikšanos ar Kristīni. Saņemsim naudu un aizmirsīsim par viņu.
Lasi vēl: Neuzglabājiet šīs lietas savās mājās, tas nav nekāds lāsts, tā ir patiesība
– Labi, – nočukstēja Vija.
Viņi tā stāvēja apskāvušies, kamēr kartupeļi uz plīts bija atdzisuši. Tad Igors tos uzsildīja no jauna, viņi paēda vakariņas un visu vakaru skatījās komēdiju pa televizoru. Vija gulēja, galvu atbalstījusi viņam uz ceļiem, un domāja, ka tantei Gitai bija taisnība. Domā vienu, bet dzīvē sanāk citādi.
Svētdien viņi aizbrauca pie notāra. Kristīne jau gaidīja viņus birojā. Viņa bija sakrāsojusies, mugurā – stingra griezuma kleita. Kad ieraudzīja Viju, saknieba lūpas, bet neko neteica. Notārs – sirmmatis ar ūsām – nolasīja dokumentus. Igoram pienācās par savu daļu divdesmit tūkstoši. Kristīne jau bija atvedusi naudu bankā.
– Viss pareizi? – pajautāja notārs.
– Jā, – pamāja Igors.
– Tad, lūdzu, parakstieties te un te.
Viņš parakstījās. Kristīne arī. Notārs uzspieda zīmogu un pasniedza Igoram dokumentu.
– Gatavs. Tagad jūs vairs neesat līdzīpašnieki.
Kristīna piecēlās un paskatījās uz Igoru.
– Paldies, ka piekriti. Domāju, ka vilksi laiku.
– Man tas nav vajadzīgs, – mierīgi atbildēja viņš.
Viņa pamāja un izgāja no kabineta. Vija izelpoja. Beidzot šī lieta bija galā. Kad izgāja uz ielas, Igors apvija viņai roku ap pleciem.
– Nu ko, tagad esam bagātnieki, – viņš iesmējās. – Varbūt uz Turciju uz nedēļu?
– Labi, – pasmaidīja Vija. – Tikai vispirms nosvinēsim tavu dzimšanas dienu.
– Ā, pareizi! Pilnīgi biju aizmirsis.
Lasi vēl: Mājā kurā valda nekārtība vienmēr būs trūkums – paskaidrošu kāpēc
Viņi aizgāja līdz mašīnai. Igors apsēdās pie stūres, Vija – blakus. Viņš iedarbināja motoru un paskatījās uz viņu.
– Vija, es tevi mīlu. Zini to?
– Zinu, – viņa pieliecās un noskūpstīja viņu vaigā.
Viņi devās mājup. Pa ceļam iebrauca veikalā, nopirka produktus vakariņām. Igors jokoja, ka tagad varot pirkt sarkanos ikrus bez skatīšanās uz cenu. Vija smējās un lika produktus grozā. Mājās viņi gatavoja kopā. Igors grieza salātus, Vija cepa gaļu. Ieslēdza mūziku, dejoja virtuvē kā bērni. Pēc tam apsēdās vakariņās un plānoja atvaļinājumu.
– Varbūt ne uz Turciju, bet uz Grieķiju? – piedāvāja Igors. – Tur rudenī ir forši. Mazāk tūristu, zemākas cenas.
– Labi. Tikai brauksim uz labu viesnīcu.
– Sarunāts.
Vakarā, kad viņi apgūlās gulēt, Vija vēl ilgi nevarēja aizmigt. Atcerējās Santas vārdus par novītušo skaistumu. Cik gan viņa bija smieklīga. Igors nekad nebija uz viņu skatījies kā uz vecu. Viņš vienmēr bija līdzās, vienmēr atbalstīja. Viņa pagriezās pret viņu. Viņš jau gulēja un klusi krāca. Vija pasmaidīja, apsegās un aizvēra acis. Rīt būs jauna diena. Un tajā nebūs vietas muļķīgām šaubām.
Stāsts ar labām beigām.
