Daudzi dārzu īpašnieki saskaras ar situāciju, kad upeņu krūmi gadu no gada izskatās veselīgi un zaļi, taču ogu raža ir sarūgtinoši maza. Izrādās, ka risinājums, ko iesaka pieredzējuši dārzkopji, nav saistīts ar dārgu ķīmiju, bet gan ar dažiem vienkāršiem dabas likumiem un pārbaudītiem knifiem.
Lai krūms priecētu ne tikai ar lapu vainagu, bet ar pilniem spaiņiem lielu, sulīgu ogu, ir vērts ieklausīties padomos, kas savu efektivitāti pierādījuši gadu desmitiem.
Gaisma, gaiss un pareizais mitrums
Upenes ir saulmīles, taču tās slikti panes pārlieku tveici. Speciālisti pamanījuši, ka ideālā vieta krūmam ir tur, kur rīta un vakara saules stari to apspīd tieši, bet pusdienlaikā dārzs sniedz vieglu pusēnu. Tomēr lielākā kļūda, ko pieļauj dārzkopji, ir krūmu stādīšana pārāk tuvu žogiem vai vienu otram. Gaiss starp zariem ir nepieciešams, lai pēc lietus lapotne ātri izžūtu – tā ir labākā profilakse pret miltrasu un sēnīšu kaitēm. Optimālais attālums starp krūmiem ir vismaz pusotrs metrs.
Daudzi dārzkopji mēdz krūmus apliet bieži, bet pa mazam, kas upenēm nepatīk. Tā kā to sakņu sistēma atrodas tuvu zemes virskārtai, augsne nedrīkst sakalst akmenī, bet tā nedrīkst būt arī pārlieku slapja. Pieredzējuši audzētāji iesaka izmantot mulču – biezu nopļautas zāles vai salmu kārtu ap krūmu. Šāda “sega” neļauj mitrumam izgarot un pasargā saknes no pārkaršanas, ļaujot zemei “elpot” bez liekas rakšanas.
Kāpēc vecās metodes joprojām strādā?
Viens no neparastākajiem, bet iedarbīgākajiem veidiem, kā pabarot upenes, ir saistīts ar parastiem kartupeļiem. Jau kopš seniem laikiem pamanīts, ka šie krūmi lieliski reaģē uz cieti. Tā vietā, lai izmestu kartupeļu mizas, tās var apliet ar verdošu ūdeni, nostādināt un šo “ķīseli” izliet zem krūma. Rezultātā ogas bieži vien izaug tik lielas kā ķirši, jo ciete palīdz tām uzkrāt cukuru un sulīgumu.
Ne mazāk svarīga ir pareiza krūma veidošana. Saldas un lielas ogas nobriest tikai uz jaunajiem zariem – pērnajiem un divgadīgajiem. Zari, kas vecāki par četriem gadiem, kļūst par balastu: tie patērē krūma enerģiju, bet ražu vairs nedod. Zinoši saimnieki agru pavasari vai vēlu rudeni izmanto, lai bez žēlastības izgrieztu visus tumšos, vecos un nolūzušos zarus, atstājot spēcīgu, dažāda vecuma dzinumu krūmu.
Lasi vēl: Tikai ne eļļā: lūk, uz kā jācep kartupeļi kraukšķīgai garoziņai – “trīs karošu” metode
Profilakse bez dārgiem līdzekļiem
Interesantu metodi dārzkopji izmanto brīdī, kad sniegs tikko nokusis, bet pumpuri vēl cieši guļ. Tas ir “karstais dušas” paņēmiens. Metāla lejkannā ielej verdošu ūdeni un no augstuma apsmidzina zarus. Kamēr ūdens lido pa gaisu, tas atdziest līdz 70-80 grādiem – krūmam tas nekaitē, bet laputu oliņas un miltrasas sporas sabojājas acumirklī. Šāda desmit minūšu procedūra aizstāj dārgus fungicīdus.
Svarīgi atcerēties arī par barošanu pēc ražas novākšanas. Tieši vasaras beigās krūms sāk gatavoties nākamajam gadam, veidojot ziedpumpurus. Šajā laikā upenēm īpaši nepieciešams kālijs un fosfors, ko visvienkāršāk nodrošināt ar koka pelniem. Tos var vienkārši izkaisīt zem krūmiem pēc laistīšanas.
Zelta likumi bagātīgai ražai:
Sargājiet aizmetņus: Ja maijā vai jūnijā uznāk sausums, krūms stresa ietekmē var nomest aizmetņus – šajā laikā laistīšana ir kritiski svarīga.
Mierīga augsnes kopšana: Upenes necieš blakus nezāles, bet tās jātīra uzmanīgi, lai neievainotu seklās saknes.
Zaļā pavairošana: Vasarā nogrieztās zaru galotnes viegli apsakņojas ūdenī vai ēnainā vietā zem burkas, ļaujot ātri tikt pie jauniem stādiem.
Lasi vēl: Tikai kārtainā mīkla un desiņas: pēc 15 minūtēm uz galda būs gards un sātīgs našķis
Upenes, tāpat kā jebkurš dzīvs augs, vislabāk ražo tur, kur par tām rūpējas ar izpratni. Ja krūmam ir pietiekami daudz vietas, kur augt, un saimnieks tam palīdz atbrīvoties no vecajiem zariem, ogu raža būs tik bagātīga, ka pietiks gan ievārījumiem, gan saldēšanai, gan baudīšanai tieši no krūma.
