Dēls un vedekla man uzdāvināja biļeti, domāju tas no sirds, bet labāk nebūtu braukusi. Kad atgriezos mani gaidīja pamatīgs “pārsteigums”
Atslēga iegāja slēdzenē maigi, kā pa sviestu. Jauna, spoža atslēga. Guna pasmaidīja — vecā slēdzene nebija pārdzīvojusi viņas prombūtni. (Viņas īstais vārds vija Gundega, bet jau no mazotnes visi viņu sauca par Gunu. Tā esot vieglāk.) Tomēr tagad arī tā bija sveša. Viņa atgrūda durvis. Pirmais, kas iesita nāsīs, bija smarža. Ne viņas smarža. Ne sausās zāles, ko viņa glabāja priekšnamā, ne veco grāmatu aromāts un viegla vaniļa no virtuves.
Ožot pēc noturīga, ķīmiska gaisa atsvaidzinātāja “Jūras brīze” un vēl kaut kā… sveša, stāva, apdzīvota. Koridorā, viņas vecā, liektā Vīnes pakaramā vietā, ko viņa restaurēja kopā ar vīru, stāvēja neglīta gaiša skaidu plātnes konstrukcija. Uz grīdas — svešas sporta kurpes. Vīriešu, milzīgas, 43. izmēra, netīras, un sieviešu, ar muļķīgiem rozā pomponiem.
No virtuves — viņas virtuves! — nāca balsis. Vīrieša un sievietes. Skaļi smiekli. Trauku šķindoņa. Guna, nenoģērbjot mēteli un neizlaižot mazā čemodāna rokturi, gāja pa koridoru. Ritenīši nepatīkami grabēja pa parketu. Mūzika un smiekli virtuvē strauji apklusa. Virtuvē sēdēja viņi. Jauni. Ap trīsdesmit gadiem.
Meitene ar spilgti krāsotiem matiem un puisis izstieptā t-kreklā. Viņi ēda ceptus kartupeļus tieši no pannas. Dzēra kaut ko no viņas tasītēm. Tām, ko viņai dāvināja vīrs. Viņi apstājā, skatīdamies uz viņu. Sākumā neizpratnē, tad izbīlī.
— Pie kā jūs? — jautāja meitene, noliekot tasīti uz galda.
Guna saļodzījās. Viņas pašas dzīvoklī, viņas virtuvē, kurā viņa zināja katru plaisiņu uz flīzēm, viņai jautāja: “Pie kā jūs?”.
— Es šeit dzīvoju, — viņa teica klusi, bet skaidri.
Puisis un meitene saskatījās. Puisis lēnām piecēlās.
— Kā… dzīvojat? — viņš noslaucīja rokas pret t-kreklu. — Mums mākleris teica, ka saimniece… nu prom uz ilgu laiku. Vismaz uz pusgadu, ja ne gadu.
— Mūs Oskars un Santa ievietoja, — steidzīgi piebilda meitene. — Teica, jūs līdz mēneša beigām noteikti… Ak.
Oskars un Santa. Dēls un vedekla. Dāvana. Ceļojums uz 70. dzimšanas dienu. Grezna atpūtas bāze priežu mežā. “Mammu, tev jāatpūšas! Tu esi to pelnījusi!” Tā nebija dāvana. Tas bija plāns. Guna apsēdās uz sava čemodāna tieši koridorā. Jaunieši — Madara un Valdis, kā izrādījās, — vainīgi mīdījās blakus. — Mēs nezinājām… Goda vārds. Mums parādīja līgumu. Oskars… nu, jūsu dēls… teica, ka jūs pati lūdzāt.
Viņa izņēma telefonu.
— Mammu? Kāpēc tu zvani? — Oskara balss bija moža, bet ar nelielu… kaut kādu viltus noti. — Tev taču procedūras? Kā atpūta?
— Oskar, — viņa runāja ļoti mierīgi, — kāpēc manā dzīvoklī ir sveši cilvēki?
Pauze otrā galā. Pārāk gara. Bieza. Un tad — vārdu plūdi. Ātri, attaisnojoši.
— Mamm! Nu, ko tu? Tu taču… tu atgriezies agrāk! Mēs negaidījām!
— Agrāk? Ceļojums bija uz trim nedēļām. Es atgriezos dienā, kad tas beidzās.
— Ai… — viņš acīmredzot bija apjucis no sagatavotās runas. — Mammu, nu mēs taču gribējām labāk!
Klausulē iekrekšķējās Santa, vedekla. Atņēma telefonu.
— Guna, nu ko jūs sākat? Mēs taču par jums rūpējamies! Dzīvoklis milzīgs, jūs viena. Komunālie maksājumi maksā traku naudu! Bet šādi — jauna ģimene, pieklājīgi cilvēki, samaksās. Jums taču papildinājums pie pensijas!
— Jūs izīrējāt manu dzīvokli.
— Nu, ne jau uz visiem laikiem! Padomājiet! Mēs taču vienojāmies, ka jūs pēc tam brauksiet pie mums! Pie mazbērniem, jūs taču to tik ļoti gribējāt! Un dzīvoklis strādātu!
Viņa gribēja redzēt mazbērnus, nevis spiesties viņu caurstaigājamā viesistabas dzīvoklī, kamēr viņi tērē viņas naudu.
— Mēs jums ceļojumu uzdāvinājām. Jubilejā. Greznu. Bet mums ir hipotēka, Edgaram drīz uz skolu, viena vien skolas forma maksā nez cik.
Viņi ne tikai izīrēja dzīvokli. Viņi pārdeva to pa daļām, kopā ar viņu.
— Santa, es braucu pie jums.
— Ai, mamm, bet mums… mums Arnoldam kaut kas piemetās . Jums nedrīkst…
Viņi viņu nobloķēja. No visām pusēm. Guna nospieda “beigt zvanu”.
Madara un Valdis skatījās uz viņu ar žēlumu.
— Viņi mums parādīja līgumu… — klusi teica Valdis. — Un mēs… mēs samaksājām par pusgadu uz priekšu. Mums vairs nav naudas. Mēs esam no citas pilsētas.
— Cena… — Madara nosarka. — Cena bija ļoti zema. Daudz zemāka par tirgus cenu. Mums laikam vajadzēja nojaust…
Guna lēnām piecēlās.
— Jūs neesat vainīgi. — viņa teica šiem bērniem. — Dzīvojiet.
— Un jūs kurp?
— Pie māsas.
****
Guna apsēdās uz māsas vecā dīvāna. Viņi nolēma, ka mana 70. dzimšanas diena nav svētki, bet gan iemesls norakstīt mani. Nosūtīt uz lūžņiem. Iezvanījās Zigrīdas telefons. Māsa paskatījās uz ekrānu.
— Velta. Māsīca. Ko viņa…
Viņa ieslēdza skaļruni.
— Zigrīd, čau! Klausies, es Gunai zvanu, bet viņa nav sasniedzama. Gribēju apsveikt! Un es te ar viņas Oskaru runāju, vari iedomāties…
Veltas balss bija sajūsmināta.
— …viņš teica, Guna taču pārcēlusies pie viņiem! Uz visiem laikiem! Palīdzēt ar mazbērniem. Un savu dzīvokli nolēmusi izīrēt jaunajiem! Cik viņa ir malacis, ak! Kāda gudra sieviete!
Zigrīda atvēra muti, bet Guna ar žestu viņu apturēja. Viņi jau bija sagatavojuši sabiedrisko viedokli. Tā bija viņa pati, kas tā nolēma. Gudra sieviete. Guna paņēma klausuli no māsas.
— Velta, — viņas balss bija mierīga un stingra, kā nekad. — Pasaki visiem, kas jautās. Mani bez manas ziņas “izrakstīja” no mājām.
Otrā galā iestājās klusums. Guna nospieda “beigt zvanu”. Zigrīda skatījās uz māsu ieplestām acīm.
— Guna… ko tu darīsi?
— Rīt, — Guna paskatījās pa logu, uz svešu, bet pagaidām drošu pagalmu. — Rīt es eju pie speciālista.
Vija, bija jauna sieviete, bet ar ļoti uzmanīgām un vērīgām acīm. Nekādas viltus žēluma. Tikai fakti. Viņa pārbaudīja dzīvokļa dokumentus, kurus Guna vienmēr nēsāja līdzi atsevišķā mapē.
— Dzīvoklis pilnībā pieder jums. Privatizēts uz jums un aizgājēju vīru, jūs esat stājusies mantojumā. Dēls tur pat nav pierakstīts.
— Jā, mēs viņu uzreiz pierakstījām tiklīdz viņš apprecējās.
— Lieliski. — Vija atgāzās krēslā. — Tas atvieglo lietu.
— Tas ir, viņus var izlikt? — ar cerību ierunājās Zigrīda, kura bija atnākusi līdzi māsai.
— Var. Līgums, ko Oskars parakstījis ar šiem… Madaru un Valdi… ir tukša papīra lapa. Viņš nav īpašnieks un viņam nebija tiesību neko izīrēt.
— Tātad, kāda problēma? Ejam. — Zigrīda pat piecēlās.
— Problēma, — Vija paskatījās tieši uz Gunu, — ir tā, ka to izdarīja jūsu dēls.
Guna klusēja.
— Mēs varam iesniegt prasību par nelikumīgu iekļūšanu un izlikšanu. Bet atbildētājs būs jūsu dēls. Oskars. Mēs varam ierosināt lietu par krāpšanu. Vai esat gatava, Guna, vest savu dēlu?
Zigrīda aizelsās un apsēdās. Lūk, tas ir mezgls. Lūk, tā cilpa, ko Santa ar Oskaru tik glīti savilka. Viņi zināja, ka viņa neies. Māte. Kauns visai ģimenei. Viņi rēķinājās, ka viņa pažēlosies pie māsas, bet pēc tam samierināsies un atnāks pie viņiem. Uz dīvāniņa. Auklēt mazbērnus un gaidīt, kamēr “īrnieki” izvāksies. Ja vispār izvāksies.
— Viņi uz to arī rēķinājās, — dobji teica Guna.
— Protams, — apstiprināja Vija. — Klasiska. Viņi jūs nostādīja situācijā, kurā jebkura jūsu likumīgā darbība izskatās kā “ģimenes vērtību” nodošana.
— Un ko darīt? — Zigrīda skatījās te uz māsu, te uz Viju.
— Formāli? Izlikt. Tas ir ilgi, netīri, skaļi. Un jā, visa radniecība mazgās jūsu netīro veļu. Neformāli?
Viņa brīdi nogaidīja.
— Neformāli — jums jādara tas, ko viņi no jums negaida. Viņi gaida, ka jūs rīkosieties kā “māte”. Emocionāli. Vāji. Bet jums jārīkojas… kā īpašniecei.
Telefons sāka plīst vakarā. Zvanīja māsīcas brālis Viesturs.
— Guna! Ko tu dari? Zvanīja Velta, saka, tu… tu Oskaru apsūdzi!
— Es pateicu patiesību, Viestur.
— Kādu patiesību?! Nu, izīrēja dzīvokli! Padomā! Jaunajiem vajag naudu. Tā hipotēka… Bet tu viena trīs istabu dzīvoklī. Varēji taču padalīties.
Viņa klusi nospieda “beigt zvanu”. Zvanīja māsas tantes meita no Latgales.
— Guntiņa, mīļā, kas jums tur noticis? Santa zvanīja. Viņa saka, jūs gribat viņiem uzlikt lāstu, esat aizgājusi pie speciālistiem! Guna, attopies! Tas taču ir tavs vienīgais dēls. Viņš taču tev mazbērnus dāvināja.
Viņi visi, kā viens, spieda uz viņas vissvarīgāko lomu — “Māte”. Mezgls savilkās. Viņi viņu parādīja kā sievieti, kura negrib palīdzēt saviem bērniem. Un tad atskanēja zvans, ko viņa gaidīja. Santa.
— Guna. Ko jūs sarīkojāt?! Mums jau visi pārtrauc telefona zvanus.
— Santa, es vienkārši gribu atgriezties savās mājās.
— Savās mājās? Un mēs neesam jums sveši. Mēs jums to ceļojumu… mēs par to pēdējo naudu atdevām. Mēs par jums rūpējamies. Gribējām, lai jūs padzīvotu ar mazbērniem, uzraudzībā, nevis tur viena.
— Uzraudzībā? — Guna sajuta, kā kaut kas viņā sacietē, pārvēršoties tēraudā. — Viesistabā? Lai es jums gatavotu, mazgātu veļu un sēdētu ar mazajiem, kamēr jūs tērējat naudu no mana dzīvokļa?
Otrā galā iestājās klusums. Un tad Santa izelpoja.
— Jā. Un kas tad tur tāds? Mēs esam jūsu ģimene. Jums mums jāpalīdz. Bet jūs… Ja Oskars zinātu, kāda jūs patiesībā esat, viņš būtu… viņš būtu…
Un tas bija tas pats “pēdējais piliens”
Viņi pārrakstīja viņas vēsturi, parādot viņu kā sliktu. Guna mierīgi pārtrauca zvanu. Viņa paskatījās uz Zigrīdu, kura nervozi dzēra tēju.
— Zigrīd. Viņiem ir taisnība.
— Guna? Viņi taču…
— Es esmu māte, — stingri teica Guna. — Un mans galvenais mātes pienākums, kuru es acīmredzot esmu palaidusi garām, ir iemācīt dēlam, ka par šādām rīcībām ir jāsaņem mācība.
— Tu… tu iesniegsi?
— Man jārīkojas kā īpašniecei. Pragmātiski.
Viņa paņēma telefonu. Viņa sastādīja numuru. Ne Oskara. Ne Santas.
— Madara? Meitenīt… labdien. Te Guna. Jā, ja Gundega. Man jums ir viens jautājums. Vai līguma kopija, ko jūs ar Oskaru parakstījāt, ir pie jums?
— Jā… bet kas?
— Lieliski. Man vajag, lai jūs man atsūtītu tā fotogrāfiju. Tūlīt pat. Un vēl… sakiet, vai jūs maksājāt skaidrā naudā?
— Jā… viņš teica, tikai skaidrā naudā…
— Lieliski. — Guna paskatījās pa logu. Mezgls neatrisinājās. Tas bija savilkts tik cieši, ka palika tikai viena izeja. Pāršķelt to.
Nākamajā rītā Guna atkal sēdēja pie Vijas. Zigrīda palika mājās. Guna bija mierīga. Viņa nolika uz galda savu tālruni ar līguma fotogrāfiju.
— Viņi saņēma skaidrā naudā par pusgadu uz priekšu. Bez kvītīm, protams.
Vija uzlika brilles un uzmanīgi izpētīja attēlu. Pēc tam viņa pasmaidīja. Tas bija ļoti plēsīgs un ļoti profesionāls smaids.
— Nu, ko es jums teikšu. Jūsu dēls un vedekla ir “Pragmatiķi”, kā jūs teicāt. Bet ļoti tuvredzīgi pragmatiķi.
— Ko jūs ar to domājat?
— Viņi ne tikai apmānīja jūs. Viņi apmānīja valsti. — Juriste noņēma brilles. — Nelikumīga dzīvokļa izīrēšana ir neuzrādītu ienākumu saņemšana. Par kuriem, protams, nav samaksāts nodoklis. Guna lēnām izelpoja. Viņa saprata.
— Jūs gribat…
— Es gribu, lai jūs uzvarētu, — ātri teica Vija. — Ir tāda brīnišķīga organizācija kā VID. Viņiem nepatīk, ka viņus mānās. Nemaz.
Viņa pagrieza monitoru pret Gunu.
— Skatieties. Es, kā jūsu oficiālā pārstāve, tūlīt pat sagatavoju iesniegumu. Par to, ka jūsu adresē nelikumīgi dzīvo cilvēki, un jūsu dēls, Oskars, par to ir saņēmis neuzrādītus ienākumus. Es pievienošu šo līgumu, kurā ir viņa paraksts. Es pievienošu liecinieku — tas ir, īrnieku — liecības, kas apstiprinās naudas nodošanas faktu.
— Bet viņi taču… viņi taču arī … Guna pēkšņi sajuta žēlumu pret Madaru un Valdi.
— Tieši tā! — Vijai iemirdzējās acīs. — Un tāpēc viņi ir mūsu galvenie sabiedrotie. Viņi ar prieku sniegs liecības apmaiņā pret to, ka viņus neaiztiks.
Plāns bija velnišķīgi vienkāršs. Un absolūti likumīgs. Tas neprasīja no Gunas oficiāli ietkmēt dēlu. Tas pārvērta Oskaru un Santu no “gādīgiem bērniem” par sīkiem krāpniekiem likuma acīs.
— Kas notiks, ja… tas tiks nosūtīts? — jautāja Guna.
— Sodi. Lieli. Papildu nodokļu aprēķins, plus soda naudas, plus pats sods. Viņiem nāksies pārdot kaut ko nevajadzīgu, lai norēķinātos. Piemēram, to pašu mašīnu, kurai viņi, pēc Santas vārdiem, krāja. Plus tas traips reputācijā. Santa strādā bankā, šķiet? Viņiem nepatīk tādi stāsti.
Juriste paklusēja.
— Viņi taču rēķinājās ar jūsu mātes mīlestību. Uz to, ka jūs nevilksiet ārā netīro veļu no mājas. Un mēs to nedarīsim. Mēs vienkārši paziņosim, kur vajag, ka jūsu dzīvoklī notiek kaut kas… nelikumīgs.
Guna ilgi skatījās uz savām rokām, kas gulēja klēpī. Viņa turēja debesis. Bet tagad vajadzēja vienkārši nokratīt no pleciem to, kas nebija debesis.
— Vija, — lēnām teica Guna. — Izdrukājiet man, lūdzu, šo dokumentu. Bet pagaidām nesūtiet.
Juriste pārsteigta pacēla uzaci.
— Es gribu, lai mans dēls redz, ko es turu rokās.
Zigrīda aizelsās, kad Guna atgriezās ar oficiālo veidlapu rokās.
— Guna, tu…
— Piezvani viņam, Zigrīd. Saki, lai atbrauc. Nekavējoties.
Oskars atlidoja pēc stundas. Viņš domāja, ka tante viņu sauc “samierināties”. Viņš iegāja istabā, nesasveicinājies.
— Nu, ko vēl?
Guna klusējot pasniedza viņam papīrus. Viņš sāka lasīt. Sākumā ar smīnu. Pēc tam smīns pazuda. Viņš nonāca līdz Vijas parakstam, līdz pielikumu sarakstam — “Līguma kopija”, “Liecinieku liecības”. Oskara seja kļuva vispirms sarkana, bet pēc tam balta kā siena.
— Tu… tu… — viņš elsoja. — Uz VID? Par savu dēlu?
— Es? — mierīgi jautāja Guna. — To neesmu darījusi es. To esi darījis tu, Oskar. Tajā brīdī, kad parakstīji šo līgumu.
— Mammu. Ko tu esi izdarījusi?! Tevi… tevi… Santu no darba atlaidīs! Mani…
— Vēl nē, — apturēja viņu Guna. — Šis dokuments vēl nav nosūtīts.
Oskars neizpratnē paskatījās uz viņu.
— Tas stāv šeit. Un uz mana galda stāv telefons. Es zvanu Vijai, un viņa nospiež “nosūtīt”. Vai nē.
— Ko… ko tu gribi? — viņš čukstēja.
— Es gribu atgriezties mājās.
— Bet mums nav tās naudas. Mēs… mēs to jau… uz hipotēku…
— Tās ir tavas problēmas, Oskar. Tu taču esi “pragmatiķis”. — Viņa paskatījās viņam tieši acīs. — Tev ir divas dienas. 48 stundas. Lai manā dzīvoklī nebūtu svešu cilvēku. Un lai mans pakaramais stāvētu savā vietā.
— Bet kur es to dabūšu?!
— Kredīts. Pārdod mašīnu. Palūdz Santai. Man ir vienalga. — Viņa paņēma papīrus rokās. — 48 stundas, Oskar. Vai arī tava “pragmatiskā” pasaule sabruks.
— Tu… — viņš nevarēja atrast vārdus.
— Ej, — viņa teica.
Istabā bija ļoti… tukši. Zigrīda skatījās uz viņu ar šausmām un apbrīnu.
— Guna… viņš taču… viņš taču nepiedos…
Tieši pēc četrdesmit astoņām stundām Oskars stāvēja Zigrīdas dzīvokļa durvīs. Viņš neskatījās viņai acīs.
— Lūk, — viņš pasniedza viņai biezu aploksni. — Šeit… šeit ir visa summa.
Guna paņēma aploksni. Nepārskaitīja.
— Santa… Santa paņēma ātro kredītu. Ar lieliem procentiem. — Viņa balss bija dobja. — Mums tagad gadu…
Viņš nepabeidza. Viņam nebija ko elpot.
— Jūs esat izvākušies?
— Jā. Madara ar Valdi arī. Lūk, — viņš uzmeta uz naktsgaldiņa viņas atslēgas.
Viņi paskatījās viens uz otru. Divi sveši cilvēki. Pēc nedēļas piezvanīja māsīca Velta.
— Guna! Kas tas tāds? Oskars… viņš pārdod mašīnu! Santa strādā divos darbos. Kā tu varēji?
Veltas balss vairs nebija sajūsmināta. Visi radi zumēja. Visi apsprieda nevis bērnu rīcību, bet Gunas izdarīto.
— Velta, — Guna laistīja savu fikusu, kurš, par laimi, bija izturējis viņas prombūtni. — Tu man zvani uz manu mājas tālruni. Manā dzīvoklī.
Viņa ieturēja pauzi.
— Ar to viss ir pateikts.
Viņa nolika klausuli. Vakarā atnāca ziņa no Oskara. Trīs vārdi: “Es tevi x.”
Guna paskatījās uz burtiem. Izdzēsa ziņu. Pēc tam viņa paņēma telefonu un sastādīja numuru.
— Hallo, labdien. Es vēlētos pasūtīt pakalpojumu… Jā. Man vajag nomainīt visas atslēgas dzīvoklī.
Lasi vēl: Pārbaudi savu attapību, atrodi atšķirības attēlos un noskaidro ko tas nozīmē – ne visiem tas izdodas
Pārgāja ziema. Čīkstoša, salīga, vientuļa
Guna pierada pie jaunajām slēdzenēm. Tās aizvērās ciešāk nekā vecās, ar pamatīgu, smagu klikšķi. Viņai vairs nezvanīja radi. Ne Velta, ne Viesturs, ne tantes meita no Latgales. Viņa kļuva par to, ar kuru ģimenē “labāk neielaisties”.
Daži, kā vēlāk stāstīja Zigrīda, čukstēja, ka viņa ir “aizbraukusi jumts” . Citi — ka viņai vienmēr bijis “tārps”, vienkārši vīrs viņu turējis grožos. Trešie — vispragmatiskākie — baidījās. Baidījās no nodokļu inspekcijas. Viņai bija vienalga. Viņa atdalīja šo dzīves daļu. Vairs neturēja svešas debesis. Tikai savas.
Viņa sāka iet uz baseinu. Nevis “jaunas dzīves” dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka viņai patika ūdens. Viņa tikās ar Madaru un Valdi. Viņi atdeva viņai naudu, ko viņa viņiem iedeva. Pa daļām. Viņiem bija sirdsapziņas pārmetumi. Guna paņēma, lai noslēgtu šo geštaltu. Viņi noīrēja istabu. Valdis atrada papildu darbu. Viņi izskatījās noguruši, bet turējās.
— Jūs mūs… jūs mūs arī piedodiet, — teica Madara atvadoties.
— Man nav par ko jūs piedot, — atbildēja Guna.
Ar dēlu viņa nebija tikusies kopš tās dienas. Viņš nezvanīja. Nerakstīja. Zigrīda, kura sākumā baidījās pat ieminēties par viņu, reiz izteicās.
— Mašīnu viņi pārdeva. Kredītu dzēš. Santa ir dusmīga. Bet Oskars… pērk stiprinātos…katru dienu.
Guna nekādi nereaģēja. Un tad atskanēja zvans. Uz mājas tālruni. Viņa pacēla klausuli.
— Guna?
Santas balss. Guna klusēja.
— Es… Edgars pēc jums ilgojas. Visu laiku jautā, kur vecmāmiņa Guna.
Tas bija pēdējais, visvājākais manipulācijas mēģinājums. Spiest uz “vecmāmiņu”, ja jau “māte” nestrādāja.
— Un… Arnolds… viņš sāka staigāt. Pats. Es zinu, ka mēs… ka Oskars… Mēs domājām…
— Otrā galā iestājās klusums. Un tad Santa izelpoja.
— Par ko jūs domājāt, Santa?
— Ka jums… ka jums vienalga jau. — godīgi izelpoja vedekla. — Ka jums galvenais ir mazbērni. Un dzīvoklis… nu, stāv un stāv. Mēs ne no ļauna. Mēs… no alkatības.
Tā bija gandrīz nožēla.
— Mums iet slikti.
— Tātad, kaut ko ir sapratis.
Klausulē ievilka elpu.
— Vai mēs varam… vai mēs varam atnākt? Ar mazbērniem? Edgars tiešām…
— Jūs varat atvest mazbērnus, Santa. Sestdien. Ap divpadsmitiem. Es viņiem izvārīšu zupu.
— Un… Oskars?
— Bet Oskars vēl nav nopelnījis manu zupu.
Viņa nolika klausuli. Sestdien divpadsmitos atskanēja zvans pie durvīm. Jaunās slēdzenes atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Santa un divi zēni. Edgars, vecākais, skatījās no apakšas, nesaprotot, kas notiek. Bet jaunākais, Arnolds, turējās pie mammas rokas. Guna nometās ceļos.
— Sveiks, — viņa teica Edgaram.
Zēns klusēja.
— Nāc pie manis, Arnoldiņ.
Mazulis spēra soli, tad vēl vienu. Un apskāva viņu ap kaklu. Guna iegrima ar degunu viņa galvvidū. Smaržoja pēc piena un bērnības. Viņa pacēla acis uz vedeklu, kura stāvēja durvīs, baidoties ieiet.
— Santa. Nāksi iekšā? Vai tā arī stāvēsi?
Santa iekāpa priekšnamā. Tur, kur atkal smaržoja pēc sausām zālēm un vaniļas…
