“Atbraucām ar bērnu uz automazgātuvi nomazgāt mašīnu, bet mazais paņēma savu spēļu mašīnu, nolika to blakus lielajai mašīnai un pajautāja, lai nomazgā ar putām un pēc tam novasko un lai diskus iztīra. Puisis ar humora izjūtu uzķērās un piespēlēja.”
Mazo mašīnīti mazgāja vienlīdzīgi ar lielo. Bet mazais puisis bija priecīgs un negaidīja, ka ar tik lielu nopietnību attieksies pret viņa mašīnu, viņš bija priecīgs bez gala.
Pēc mašīnas nomazgāšanas, puisis no kabatas paņēma dažas monētiņas un iedeva puisim par viņa džipa nomazgāšanu.
Avots: www.adme.ru
Lasot atcerējos senu dzejoli, kuru rakstīju strādājot ar ielu bērniem :
Rotaļu mašīnīte.
Patēva ienākšana mājās…
Kādai mašīnu stāvvietai blakus
Slejas sarkanu ķieģeļu nami.
No rīta, sajūtot saules starus
Atmirdz mašīnu pulējums, logi.
Pašā stāvvietas labējā stūrī
Lepni stāv mašīna- tumši zila.
Vienmēr tai blakus, liekot mums smaidīt,
Likta rotaļu mašīna maza.
Izvadot lielo mašīnu darbā,
Mazā rit savās pagalma gaitās.
Vakarā rātni nostājas vietā
Un sagaida blakus riepas lielās.
Likās, nekas vairs nevar sašķobīt
Lietu kārtību un harmoniju,
Līdz izbrīnā reiz nācās ieraudzīt
Krēslā mazās mašīnas vientulību.
Tā viena pati tumšajā kaktā
Veltīgi gaida, kad atbrauks lielā.
Dienu tā ripoja smagā gaitā.
Vakarā spītīgi stāvēja vietā.
Vieta ilgi nepalika tukša.
Kādu vakaru, bremzēm kaucot,
Iedrāzās sporta mašīna spilgta.
Mazo gaidītāju nepamanot,
Tā joņoja no visa spēka.
Rītā tikai sarkanas skaidiņas
No rotaļu mašīnas palika.
Kuras vējš, kā rudens lapiņas,
Kā mozaīku uz ielas salika.
Niedrīte.