Patīk – nepatīk
Ir uz darbu orientēti cilvēki – pragmatiski, savaldīgi, racionāli, kuriem pats svarīgākais ir tas, ko viņi dara. Nebūt ne vienmēr šo cilvēku motivācija ir karjeras izaugsme, viņi vienkārši dara to, ko kaut kādu iemeslu dēļ uzskata par vajadzīgu. Viņiem ir ļoti augsta pienākuma apziņa, un tieši šīs jūtas prevalē pār emocijām. Ja darbs viņus apmierina, šie cilvēki ir spējīgi strādāt jebkuros apstākļos.
Bet ir arī ļaudis, kuriem primārās un svarīgākās ir emocijas un attiecības, to skaitā arī darbā, tāpēc viņi savu darbību vērtē tieši no šā skatupunkta. No darba gūtais gandarījums viņiem atkarīgs no tā, cik ļoti gribas vai negribas iet uz darbu un pavadīt laiku konkrētajā kolektīvā. Tādi šķietami sīkumi kā greizi skatieni, nejauši pateikts nepatīkams vārds izsit viņus no ierindas, bet konflikts kolektīvā jau ir katastrofa. Labvēlīgā vidē un sev patīkamu cilvēku sabiedrībā šāda rakstura ļaudis bez grūtībām spēj veikt viņu interesēm un profesijai neatbilstīgu darbu.
Bailes no pārmaiņām
Protams, ja darbs kategoriski nepatīk un tiek piedāvāts kaut kas cits, iespējams, nevajadzētu atteikties. Taču arī šādā, visnotaļ pozitīvā variantā nedrīkst aizmirst, ka ideālu vietu nav, un, iespējams, ka vienu problēmu vietā radīsies citas. Tāpēc, pirms tiek pieņemts lēmums, vispirms nopietni jāizsver visi plusi un mīnusi.
Bet ko darīt, ja mainīt darbavietu nav nekādu iespēju?
Pēc psihologu atzinuma, vairumā gadījumu frāze “nevaru atrast citu darbu” patiesībā nozīmē pavisam ko citu, proti, “negribu neko mainīt”. Turklāt, stājoties jaunā darbā, parasti nākas pielāgoties jaunajiem apstākļiem: veidot attiecības ar kolektīvu, pielāgoties tajā iedibinātajām tradīcijām. Bet ar gadiem nosliece kaut ko mainīt mazinās, un cilvēks arvien retāk sper šādu soli. Kāds negrib zaudēt tās priekšrocības, ko dod esošais, bet nemīlētais darbs (piemēram, elastīgs grafiks vai tuvums dzīvesvietai), cits uzskata, ka ierastajā darbavietā jāstrādā līdz pensijai, bet vēl kāds vienkārši ir pārliecināts, ka nekur citur iet nav jēgas, jo visur ir viens un tas pats.
Lasi vēl: Aizmirsti par mērķu uzstādīšanu – tā vietā fokusējies uz ŠO!
Nevis dzīve, bet katorga
Patiesībā, ja nemīlētais darbs tiek paciests kā zobu sāpes, galarezultātā tas kaitē gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai. Austrāliešu zinātnieki (un ne tikai viņi) noskaidrojuši, ka regulāri iet uz darbu kā uz katorgu, ir stress organismam, kas noved pie depresijas un pat nervu sabrukuma. Šie draudi ir pat lielāki nekā tie, ko spēj sagādāt darba trūkums. Nepārtraukts psiholoģisks diskomforts, nervozitāte, neapmierinātība, uzbudinātība ir taisnākais ceļš pie dažādām slimībām.
Pirmām kārtām pazeminās imunitāte, un cilvēks sāk regulāri slimot. Turklāt viņam nav ne mazākās vēlēšanās atveseļoties, jo slimība ir likumīga iespēja neiet uz nīsto darbavietu. Tas viss notiek zemapziņas līmenī. Nepārtrauktais stress notrulina organisma aizsargspēkus un burtiski noskaņo to uz slimībām.
Cilvēkiem, kuri darba dēļ nepārtraukti nervozē, gastrīta un citu kuņģa-zarnu trakta slimību saasināšanās ir garantēta. Zinātnieki arī pierādījuši, ka hroniska neapmierinātība ar darbu noved pie neiralģijām, muguras slimībām, iespējamas arī sirds-asinsvadu sistēmas kaites.
Tāpēc nevajag paciest nemīlētu darbu. Ko darīt? Rīkoties pēc pārfrāzēta teiciena par Muhamedu un kalnu, proti, ja nav pa spēkam mainīt esošos apstākļus, ir jāmaina attieksme pret tiem.
Jāmeklē pozitīvais
Jāpadomā un jāizvērtē, kas labs un izdevīgs ir pašreizēja darbā. Varbūt tā ir iespēja aiziet uz stundiņu, kad tas nepieciešams, varbūt tā ir laba alga, draudzīgs kolektīvs vai veselības apdrošināšana. Savu izdevīgumu jācenšas saskatīt pat pašos nepievilcīgākajos apstākļos. Un tādi noteikti atradīsies.
Vispār nevajag ieciklēties uz negatīvajām emocijām. Kā nekā darbs, arī nemīlēts, tomēr neaizpilda visu dzīvi. Ir taču arī tuvinieki, draugi, citas intereses un aizraušanās. Bet pret darbu jāattiecas kā pret kaut ko neizbēgamu: arī trauku mazgāšana pēc maltītes nekādu lielo prieku nesniedz, taču mēs tos mazgājam, jo citādi nemaz nedrīkst būt.