Paula vienmēr ir mācējusi saglabāt mierīgu sejas izteiksmi pat visgrūtākajos brīžos. Šo mākslu — savaldības un gandrīz teatrālas izturības apvienojumu — viņai savulaik iemācīja vecmāmiņa. Vecā kaluma sieviete mēdza teikt: “Paulīt, ja vēlies uzzināt patiesību, iemācies kļūt nemanāma…
Un, ja patiesība ir nepatīkama, neizrādi to uzreiz. Atriebība ir ēdiens, ko pasniedz aukstu.”
Viss sākās pavisam parastā pievakarē, kad vīra telefons, nevērīgi pamests uz virtuves galda, klusi iepīkstējās. Paula garāmejot uzmeta skatienu ekrānam, gaidot kārtējo paziņojumu no bankas vai ziņu par atlaidēm veikalā. Taču viedtālruņa ekrāns nodevīgi izgaismoja ziņu no ziņapmaiņas lietotnes.
Kontakts bija ierakstīts ar demonstratīvu piesardzību — “Jānis. Riepu serviss”. Tomēr teksts zem vārda vienā mirklī sagrāva visu maskēšanos: “Mani mīļumiņ, tu solīji pasūtīt filtra maiņu un nopirkt gardumus pie tējas. Gaidu tevi, skumstu.”
“Interesants gan tas riepu serviss,” Paula vēsi nodomāja. “Kopš kuriem laikiem skarbi meistari sauc klientus par mīļumiņiem un lūdz saldumus?”
Viņa akurāti nolika telefonu tieši turpat, kur tas gulēja. Rokas netrīcēja. Vecmāmiņas mācības darbojās nekļūdīgi.
Mierīgas vakariņas un desmit gadu ilūzija
Tajā vakarā nekādas scēnas nebija. Paula uzklāja galdu tieši tāpat, kā to bija darījusi simtiem reižu iepriekš. Viņa ielika vīram Artūram šķīvī sautējumu un pacietīgi uzklausīja viņa ierastās sūdzības par smago darbu un neapmierinātību ar vadību.
Artūrs ieņēma nodaļas vadītāja vietnieka amatu un dievināja runas par savu neaizvietojamību. “Ja nebūtu manis, Paulīt, nodaļa jau sen būtu sabrukusi,” viņš pārliecinoši klāstīja. “Pēteris bez manis ne soli nevar paspert. Nogurstu briesmīgi.”
Paula tikai māja ar galvu un uzmanīgi pētīja viņa seju. Viņai bija četrdesmit pieci gadi. Ar Artūru kopā bija nodzīvoti desmit gadi. Protams, nebija izticis bez konfliktiem, taču viņa uzskatīja viņu savienību par stipru un uzticamu. Piecdesmit divus gadus vecais vīrs viņai šķita stabils partneris, taču tagad izrādījās, ka viņš ir tikai labi izveidota dekorācija.
Naktī, kad Artūrs jau skaļi krāca, Paula nedzirdami paņēma viņa telefonu. Paroli viņa zināja — “1234”. Oriģinalitāte vīram nekad nebija bijusi stiprā puse. Viņa norakstīja “Jāņa” numuru un nolika viedtālruni atpakaļ vietā.
Satikšanās kafejnīcā un rūgtā patiesība
Nākamajā rītā, tiklīdz vīrs bija aizbraucis uz darbu, Paula darbā paņēma brīvdienu. Tieši pulksten desmitos viņa uzvanīja saglabātajam numuram. — Hallo? — atbildēja jauna sievietes balss. — Labdien, vai jūs pasūtījāt filtru?
Artūrs iedeva jūsu numuru, — Paula pārliecinoši teica. — Jā… tas ir, nē, — balss samulsa. — Vai jūs esat kurjers? — Nē, Zane. Es neesmu kurjers. Es esmu Paula. Artūra sieva. Lūdzu, nenolieciet klausuli.
Otrā pusē iestājās klusums. — Sieva? — Zanes balss kļuva nedroša un klusa. — Bet viņš teica, ka jūs jau sen esat šķīrušies… — Klasika, Zane. Bet par to, ka mēs vakar kopā vakariņojām un plānojām atvaļinājumu, viņš nepieminēja?
— Viņš teica, ka jūs viņam sen esat sveša… — Zanes balsī izplūda spēcīgas emocijas, un kļuva skaidrs, ka viņa ir pilnīgā neizpratnē. — Pārdzīvojumi te nelīdzēs, — Paula mierīgi noteica. — Mums ir jātiekas. Šodien pat.
Viņas satikās nelielā kafejnīcā. Zane izrādījās simpātiska blondīne, aptuveni trīsdesmit piecus gadus veca, kura tajā brīdī izskatījās burtiski satriekta. Viņa nespēja valdīt pār sevi un stāstīja, kā Artūrs viņai solījis mūžīgu mīlestību. Viņš esot stāstījis, ka Paula ir jaunības kļūda, no kuras viņš, būdams veiksmīgs biznesmenis, nevarot tikt vaļā tikai aiz žēluma.
— Veiksmīgs biznesmenis? — Paula viegli pasmīnēja. — Zane, viņš ir algots darbinieks. Un visi viņa “restorāni” un dāsnās dāvanas tika apmaksātas no mūsu kopējā ģimenes budžeta.
Zane aizsedza seju ar rokām, nespējot noticēt dzirdētajam. Viņa esot ticējusi katram vārdam. Izrādījās, ka Zanei patiesībā ir cits pielūdzējs, Māris, kurš jau sen viņu aicina pie sevis, bet viņa esot gaidījusi “brīvo” Artūru. Paula skatījās uz viņu un saprata, ka viņas abas ir iekritušas vienā un tajā pašā bedrē. Viena pazaudējusi laiku, otra — desmit dzīves gadus.
— Labi, — Paula teica. — Šovakar es viņu izlieku pa durvīm. Dzīvoklis ir mans, man ir tādas tiesības. Viņš skries pie tevis. Bet kā viņu sagaidīt — to izlem pati.
Gandrīz kā filmā: čemodāni pie durvīm
Vakarā Artūrs atgriezās mājās ar ierasto gaidu pēc siltām vakariņām, taču priekšnamā viņu sagaidīja akurāti sakrāmēti čemodāni. Paula iznāca viņam pretī nevis mājas tērpā, bet stingrā, lietišķā kleitā.
— Artūr, tu dodies prom. Un nevis “kaut kur”, bet prom no manām mājām. Vīrs sākumā mēģināja pasmieties, it kā tas būtu joks. Bet, kad Paula pateica, ka zina par Zani un “riepu servisu”, viņa seja kļuva bāla, bet pēc tam sārta no dusmām.
— Tu rakņājies manā telefonā? Kā tu vispār uzdrīkstējies?! — viņš kliedza.
Paula klusēja. Sapratis, ka attaisnojumi nedarbosies, viņš izslējās, mēģinot saglabāt kaut kādas pašcieņas paliekas. “Nu un lieliski! Sen jau bija laiks. Zane mani mīl,” viņš noteica, sagrāba čemodānus un, neatskatoties, izskrēja no dzīvokļa.
Artūrs traucās pie Zanes, sev iestāstīdams, ka viss notiek uz labu. Beidzot nav jāslēpjas, viņš būs varonis. Viņš ilgi zvanīja pie viņas durvīm. Beidzot Zane atvēra. — Zanīt, — viņš izelpoja. — Es esmu brīvs.
Tagad mēs būsim kopā. Bet Zane skatījās uz viņu vēsi. “Zini, Artūr,” viņa teica ledainā balsī. “Man nevajag meli ar netīrās veļas koferiem. Paula man visu izstāstīja.” Durvis aizvērās tieši viņa deguna priekšā.
Karjeras negaidītais gals
Artūrs mierināja sevi ar domu, ka pārnakšņos viesnīcā, bet pēc nedēļas jau atradīs sev citu dzīvokli un citu sievieti. Galu galā — viņš taču ir “neaizvietojams” darbā. Taču Paula tajā vakarā veica vēl vienu zvanu. Uz ekrāna parādījās vārds: “Tēvocis Valdis”.
— Paulīt, prieks tevi dzirdēt, — atbildēja mundra balss. — Kas noticis? Tu tik vēlu zvani. — Sveiks, tēvoci Valdi. Es gribēju pateikt… Mēs ar Artūru šķiramies. Es iesniedzu dokumentus.
Izrādījās, ka Artūrs strādāja uzņēmumā, kas piederēja Paulas tēvocim. Valdis viņu darbā turēja tikai Paulas dēļ. Viņš jau sen bija pamanījis, ka Artūrs pēdējā laikā strādā pavirši, kavē atskaites un uzvedas pārāk pašpārliecināti, it kā būtu īpašnieka radinieks, kuram viss ir atļauts.
— Ja ģimenes vairs nav, tad tāds “speciālists” man nav vajadzīgs, — Valdis noteica. — Rīt pat visu nokārtošu. Lai meklē citu vietu saviem varoņdarbiem.
Nākamajā rītā Artūrs ar augstu paceltu galvu ieradās birojā. Bet pie ieejas turnikets iedegās sarkanā krāsā. Apsargs tikai līdzjūtīgi noteica: “Pavēle no augšas. Jūsu caurlaide ir anulēta. Jūs esat atlaists.”
Dzīve pēc vētras
Ir pagājis gads. Paula ir atguvusi mieru, daudz strādā un jūtas laimīga. Zane apprecējās ar Māri un gaida bērniņu. Savukārt Artūrs strādā par vienkāršu menedžeri nelielā firmā. Viņa dzīves līmenis ir jūtami krities, un savos piecdesmit trīs gados viņš vairs nemeklē jaunas attiecības.
Šis stāsts liek aizdomāties par to, cik svarīga ir godīgums pret sevi un citiem. Dažreiz mēs domājam, ka meli ir tikai sīkums, kas palīdz izvairīties no nepatikšanām, bet patiesībā tie ir kā domino kauliņi — ja viens sāk krist, nobrūk viss.
Secinājumi, ko varam gūt no Paulas stāsta: Daudzi lasītāji šo situāciju sauktu par bargu, bet tajā ir sava loģika. Pirmkārt, patiesība vienmēr nāk gaismā, pat ja tā ir paslēpta zem nekaitīga nosaukuma telefonā. Otrkārt, cieņa ģimenē ir pamats visam pārējam — ja tās nav, sabrūk gan mājas miers, gan bieži vien arī apkārtējo cilvēku atbalsts.
Un visbeidzot, ir svarīgi saprast, ka mēs paši esam atbildīgi par sekām, ko rada mūsu rīcība. Paula nerīkojās emociju vadīta, viņa vienkārši pārtrauca spēlēt līdzi vīra teātrim un ļāva dzīvei visu sakārtot savās vietās.
Kā jūs domājat — vai ar Artūru rīkojās pārāk skarbi, vai arī viņš saņēma tieši to, ko bija pelnījis? Vai jūsu pieredzē ir bijuši līdzīgi gadījumi, kad viens negaidīts atklājums maina visu dzīvi? Padalieties ar savu viedokli un pieredzi komentāros!
